trešdiena, 2010. gada 30. jūnijs

26 atziņas līdz 26 gadiem

26 atziņas, pirmās, kas iešāvušās prātā mirkli pirms 26 dzimšanas dienas. Bez cenzūras, t.i., bet pārrakstīšanas vai labošanas.


1. Nekas nesaki NEKAD. 26 gadu laikā (īstenībā pat nevajag tik daudz laika) var par to pārliecināties simtiem reižu.

2. Viena no labākajām izvēlēm, ko izdarīju pirms 10 gadiem – izlēmu, ka jāstājas filozofos. Tas neizdzēšami ir iedzinis pārliecību, ka viss sākas mūsu galvā, un tikai mūsu domas un attieksme ir tā, ko spējam kontrolēt.

3. Zīdaiņa kakas nesmird. Pilnīgi nesaprotu, kā filmās var rādīt, ka mazam zīdainītim jāmaina pampers ar aizspiestu degunu tā, ka pilnīgi uz vemšanu rauj. Nu nav tā. Kamēr bērniņš ēd mammas pienu, nekas tur tik baisi nesmird. Nu.... vēlāk gan, labi.. :D

4. Rums nemainīgi ir labākais grādīgais dzēriens, ko cilvēce izgudrojusi.

5. Visideālākais, nē.. VIENĪGAIS veids kā uzturēt labas attiecības ar vīra māti – NEDZĪVOT AR VIŅU KOPĀ!

6. Sākot braukt, vienmēr pāraudi rokas bremzi, arī ja neesi to iepriekš pacēlis. To varēja izdarīt kāds cits. Citādi brauksi un brīnīsies, kāpēc mašīna īsti neklausa.

7. Ir cilvēki, ar kuriem nedrīkst ielaisties pilnīgi nekādās diskusijās, viņi ir jāignorē. Un tas savukārt noved pie nākamās atziņas –

8. Visiem nekas nepatiksi, tieši tāpat, kā visi nekad nepatiks Tev. Tu vari atļauties būt izvēlīgs draugu izvēlē.

9. Otru cilvēku ir jāpieņem tādu, kāds viņš ir. Un to jāatceras brīžos, kad gribas kašķēties – jo otram jau nav jādara viss, ko gribi Tu. Daudz mierīgāka dzīve būs, ļaujot arī citiem dzīvot.

10. Visu šo gadu laikā, ik pa laikam mēģinot atkal un atkal pagaršot, esmu sapratusi – bekas un baravikas nav priekš manis. Varam sarunāt – es sēņošu, bet sēnes atdošu Tev. ;)

11. Viss plūst, viss mainās. Par pārmaiņām ir jāpriecājas, un jādzīvo tagadnē, nevis domājot par it kā „vecajiem, labajiem laikiem”. Labākais laiks taču ir TAGAD un TE, kur esi Tu.

12. Intrigas un baumas ir pilnīgi visur. Nevajag būt par to pārsteigtam, vienkārši paliec ārpusē.

13. Tumša jo tumša melnā šokolāde ir sasodīti garšīga!

14. Jāapzinās savas robežas. Uzņemoties pārāk daudz, draud pārdegšana, un kam tas vajadzīgs? Nē, tas nav pamudinājums uz slinkumu. Ticu, cilvēks var izdarīt patiesi daudz. Ir tikai jāplāno laiks un jāieplāno arī atpūta, bet kuras ikviena mūza metīs Jums līkumu.

15. Saviem mīļajiem pasaki, cik viņi svarīgi. Tu nevari zināt, kas notiks rīt, un ja nu paliek kas nepateikts?

16. Savā ziņā ļoti derīgs padoms – ja nevari pateikt neko labu, klusē. Vajadzīga, protams, racionāla kritika, bet pamatota. Ja esi emociju varā, labāk ievelc elpu un ej pretējā virzienā.

17. Ziniet, kurš ir vispatiesākais teiciens? „Cita acī skabargu redz, savējā baļķi ne.” To vienmēr pirms kritizēšanas vajag apdomāt.

18. Sieviešu kolektīvi (runa iet par darba kolektīviem, nevis draudzību) ir vienkārši murgs. Vai tiešām vīrietis kolektīvā ir TIK svarīgs, lai sievietes saglabātu cilvēcību? Pie šādas atziņas šajos gados vēl neesmu nonākusi. Jautājums paliek atklāts.

19. Bērni ir vislielākā laime, bet tie nav viens vienīgs prieks. Par vecākiem būt nav viegli.

20. Nauda neaug kokos. Tā nemaz nav smieklīga atziņa. Ir bijuši man dzīvē posmi, kad nezini, ko turpmākās dienas ēdīsi, un vai vispār ēdīsi. Varbūt tieši atmiņas par tiem laikiem ir tās, kas ir iedzinušas taupības domāšanu. Bet varbūt vienkārši tas ir vecāku dabā, vienmēr parūpēties, lai bērniem būtu ko rīt ēst.

21. Ikviens darbs ir cienījams. Ikviens cilvēks ir cienījams, kurš kaut ko dara.

22. Mākoņi atnāks vienmēr. Šī atziņa jāsaprot burtiski, tveros pie tās, kā mierinājuma. Skatos ārā uz skaidrajām debesīm, un zinu, ka tā ir patiesība. Varbūt ne šodien, varbūt ne rīt, bet būs arī lietus. Būs! (hmmm... vai tev vajadzīga piebilde, ka es labi jūtos, kad ir apmācies un lietains?.... Domāju, tas tāpat ir skaidrs.)

23. Meliem īsas kājas, tāpēc labāk vienkārši slēpt patiesību jeb nepateikti visu patiesību, ja rodas tāda nepieciešamība, nekā izdomāt safantazētu stāstu.

24. Ēst gatavošana nomierina. Lai arī mīlestība caur vēderu neiet, tai tomēr patīk labs ēdiens.

25. Ja dzer, tad dzer labu mantu. Kopš laika, kad strādāju pie bāra, labāk nopērku vienu pudeli pa 20-30 Ls nekā 10 pa 2-3 Ls. He, bet varbūt tas ir vecums. Nedzeru jau vairs šņabi kā 20 gados.

26. Kā punkts uz i – Mīli sevi! Pats pirmais likums dzīvē, kas jāievēro VIENMĒR. Mīli sevi! Tad arī citi Tevi mīlēs!

sestdiena, 2010. gada 26. jūnijs

Mūža nogalē?

Dīvainas sajūtas pārņēma lasot rakstu Rīgas Laikā par novecošanu. Sen jau bija zināms fakts, ka senajā Romā cilvēka mūža vidējais ilgums bija 28 gadi. Toreiz vidusskolā tas likās - nu jā, kā vienkārši fakts, toreiz cilvēks dzīvoja tik un tik. Bet tagad, īsi pirms savas dzimšanas dienas (tiesa, šogad tikai 26tās) iedomājos par to, vai mūsdienās vispār varētu tā - dzīvi "sabāzt" 28 gados? Visi taču zina, kuri mums ir vislabākie gadi, ne? Ir jau tie divdesmit forši, bet reāli sakarīgu skatījumu cilvēks iegūst tikai PĒC tiem divdesmit, vai pat pēc trīsdesmit.

Nezinu kā Jums, bet man ir sajūta, ka dzīve tikai tikko sākusies... Vēl tik daudz ko gribas izdarīt, tik daudz sapņu ko piepildīt. Jā, ir šis tas padarīts, ir apmierinājums, un sajūta, ka dzīvo mirklim, nevis rītdienai, bet 28 gadi? Un tas viss, kas atvēlēts? Skarbi. Uz šāda fona itin nemaz neizceļas tas, ka 12-13 gados meitenes jau bija sievas kārtā - tas taču jau tikpat kā pusmūžs!

Mūsdienu cilvēks ar sava laikmeta domāšanu nespētu samierināties ar skaitli 28.

piektdiena, 2010. gada 25. jūnijs

Kā citātiem pazūd autori?

Bieži vien kādās ūber-gudrās citātu grāmatās izraisa smīnu citāts ar "autors nezināms". Vārds dzīvo ilgāk par cilvēku, to nenoliegt, bet kurā mirklī cilvēks pazūd, un paliek tikai vārds? Ir taču galu galā cilvēki, kuru vārdi nepazūd. Un ir pat cilvēki, kuru citāti saglabājas, kaut gan pat šis cilvēks ne rindiņu nav pierakstījis.. (Jā, jā, es runāju par Sokratu un viņa "es zinu, ka neko nezinu"..)

Kāpēc tik daudz ir "gudro domu", par kurām itin visi ir aizmirsuši, kurš tās ir izteicis?

Jāņos, izmantojot BEIDZOT brīvo laiku, paņēmu palasīt Santu, un tur ir viens interesants piemērs, kuru varbūt varētu vispārināt, vai vismaz iedomāties vienu gadījumu, kā tie autori pazūd.

Tur, atsaucoties uz autoritāti, tiek citēta doma, kuru... He, es pirmajā mirklī nodomāju, oho - sieviešu žurnāls sengrieķus, šinī gadījumā Epiktētu, citē, bet kāds bija mans pārsteigums, izlasot, ka tā ir nevis Epiktēta doma, bet gan Raimondas Vazdikas. Un ne vārda, ka Vazdika šo domu citē. Doma pati par sevi jau nav aizņemta, droši paudiet to, bet ja to pauž autora vārdiem, tad taču pats autors arī jāņem līdzi, ne?

Protams, mēs varam izmantot citātus, un runā jau ierobežojumu nav, bet vai šādi ar drukāto vārdu nerodas pārpratumi? Ja visi tik bezatbildīgi ņems citātus un uzdos par savām gudrajām domām, jo lūk, piekasīties jau laikam nevar, autortiesību termiņš iztecējis, galu galā divtūkstoš gadu pagājis.. mjā.. tas šķiet nedaudz neētiski.

Visi lauri tātad kaut kādai Raimondai Vazdikai, ne vārda par to, ka jau pirms divtūkstoš gadiem kāds ir nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem par dzīvi.

P.S. Galēju skepticismu pieņemot.. nu, mēs jau arī nevaram zināt vai Epiktēts šo domu nav nejauši piesavinājies gluži tāpat kā pieminētā Vazdika.

Galu galā - vārds jau pārdzīvo cilvēku ar pats savu dzīvi. Iespējams pēdiņas it tikai lieks izgudrojums..