Check out Quotespinner
pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs
piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs
Platona kods?
Kopš Dena Brauna Da Vinči koda popularitātes, tik daudz visādu kodu ir parādījies, esat ievērojuši?
Starp ziņu virsrakstiem (dailymail.co.uk), manu uzmanību, protams, piesaistīja Platona pieminēšana. Platons ir tas autors no senajiem grieķiem, kas man vienmēr stāv rokas stiepiena attālumā, laikam tikai kādus 2 vai 3 darbus, kas saglabājušies, neesmu lasījusi.
Bieži vien ziņa, ka kāds sens autors savos darbos ir iekodējis kādu ziņu, jau izraisa smīnu – atkal? Tā vien šķiet, ka cilvēki to vien dara, kā meklē slepenus vēstījumus, savukārt kādreiz šķiet, cilvēki ar to vien nodarbojušies, kā kaut ko slepeni apslēpuši savos garadarbos.
Lai nu kā, šoreiz Mančesteras Universitātes Dr. Džejs Kenedijs pētot Platona darbus ir atklājis sakarības. „Rezultāts bija pārsteidzošs – tas bija tāpat, it kā es būtu atradis evaņģēlijus, kurus rakstījis pats Jēzus Kristus.”
Platona Koda atšifrējums ir atrodams grieķu mūzikas 12 notīs. Jau sen ir apgalvots, ka Platons ir bijis Pitagora mācības piekritējs, un šo mācību, ka pasaules noslēpumus var atklāt ar cipariem un matemātiku tad Platons arī ir paslēpis savos darbos. Iespējams, kaut ko vairāk, bet tas jau ir jauna pētījuma temats.
Kāpēc Platons kaut ko ir šifrējis? Ne jau prieka pēc, bet gan savas drošības. Apgalvot, ka kosmosu vada tīri matemātiskas sakarības bija zaimošana dieviem. Vai šādu uzskatu popularizēšanas dēļ ir vērts mirt?
ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs
Karstuma fanu fans
Īsi un vienkārši - apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem patīk šāda vasara. Prieks par viņiem, protams, ka viss ir tā, kā viņi vēlas. Bet laikam nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu, kā var labāk patikt karstums par vēsumu. Man karstumā lēnāk domājas. Atceros, kā pirmajā kursā, antīkās filozofijas eksāmenam gatavojoties, mēģināju kafiju - siltā kafija man kā kafijas nedzērājam uzdzina miegu. Vienīgais veids, kā nosēdēt nakti augšā un mācīties bija - turēt kājas vēsā ūdenī - i miegs nenāk, i galva strādā. Tas bija vienīgais eksāmens manā studenta dzīvē, kur zināju - varu izvilkt PILNĪGI vienalga kuru no, ja nemaldos 60 biļetēm - būs ok.
trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs
TV vs grāmatas
Pirms pāris dienām, kad man prasītu - kad pēdējo reizi izlasīji kādu grāmatu, es vainīgi kostu lūpā un mēģinātu atcerēties, tiešām, kad tad tas bija, kad es varēju bezrūpīgi atlaisties gultā ar kādu labu grāmatu, un mani neviens netraucētu, nebūtu nekas cits jādara... Mjā.. Kad tas bij?
Bet šodien labsajūtā izstaipu locekļus, nav man jākož lūpā. Tad lūk, kā man pietrūka visus šos mēnešus - grāmatas. Ir arī sajūta, ka jāķer šis mirklis, kad ārā ir pārāk karsts, lai pamestu telpas, jo kas to zina, kad atkal varēšu atļauties neko nedarīt un aizceļot uz viduslaikiem.. (beidzot izlasīju Riharda Dībela SĀTANA BĪBELI, ziniet.. nebija ne vainas. Tā gan nav grāmata, ko atlikt pārlasīšanai, bet visām jau tādām nevajag būt, vai ne?)
Pirms vairākiem gadiem, pirmo reizi dzīvē saskāros ar cilvēku, kurš tā arī man pateica - labāk lai bērns skatās TV, nekā lasa grāmatas. Ir pagājušo gadi, bet es vēl joprojām esmu šokā, cik ļoti cilvēks var ienīst grāmatas, ka saviem bērniem ir ieaudzinājis tādu pat naidu un uzskatu, ka grāmatu lasīšana ir zemē nomests laiks. Un pats labākais ir tas kritērijs, cilvēku vērtēšanas kritērijs. Ja Tu lasi grāmatas - Tu neesi tā vērts lai ar Tevi sarunātos. Ja Tu nelasi grāmatas - o, labprāt ar Tevi iepazītos.
Līdz šim biju sastapusi cilvēkus, kuri ar nožēlu atzīstas, ka grāmatām neatliek laika, bet ļoti gribētu tādu laiku atrast, un lai arī paši lasa reti, tad tomēr mudina savus bērnus lasīt.
Tāpēc mani māc neliela ziņkārība - vai tādu cilvēku, kas saviem bērniem liktu sēdēt pie TV un aizliegtu grāmatas - ir daudz??? Un kur galu galā ir radies tāds dzīves uzskats?
Eh.. cenšos jau nebūt snobs :D Bet sarunas par to, kura kaimiņienes meita ar ko salaiž, mani galīgi neinteresē, sevišķi, ja vēl Raini vai Veidenbaumu tu uzskati par maniem klasesbiedriem. Nejūtu sevī aicinājumu izglītot to, kas to nemaz nevēlas. Arī man taču ir izvēle - izvēlēties sarunu biedru.
Bet šodien labsajūtā izstaipu locekļus, nav man jākož lūpā. Tad lūk, kā man pietrūka visus šos mēnešus - grāmatas. Ir arī sajūta, ka jāķer šis mirklis, kad ārā ir pārāk karsts, lai pamestu telpas, jo kas to zina, kad atkal varēšu atļauties neko nedarīt un aizceļot uz viduslaikiem.. (beidzot izlasīju Riharda Dībela SĀTANA BĪBELI, ziniet.. nebija ne vainas. Tā gan nav grāmata, ko atlikt pārlasīšanai, bet visām jau tādām nevajag būt, vai ne?)
Pirms vairākiem gadiem, pirmo reizi dzīvē saskāros ar cilvēku, kurš tā arī man pateica - labāk lai bērns skatās TV, nekā lasa grāmatas. Ir pagājušo gadi, bet es vēl joprojām esmu šokā, cik ļoti cilvēks var ienīst grāmatas, ka saviem bērniem ir ieaudzinājis tādu pat naidu un uzskatu, ka grāmatu lasīšana ir zemē nomests laiks. Un pats labākais ir tas kritērijs, cilvēku vērtēšanas kritērijs. Ja Tu lasi grāmatas - Tu neesi tā vērts lai ar Tevi sarunātos. Ja Tu nelasi grāmatas - o, labprāt ar Tevi iepazītos.
Līdz šim biju sastapusi cilvēkus, kuri ar nožēlu atzīstas, ka grāmatām neatliek laika, bet ļoti gribētu tādu laiku atrast, un lai arī paši lasa reti, tad tomēr mudina savus bērnus lasīt.
Tāpēc mani māc neliela ziņkārība - vai tādu cilvēku, kas saviem bērniem liktu sēdēt pie TV un aizliegtu grāmatas - ir daudz??? Un kur galu galā ir radies tāds dzīves uzskats?
Eh.. cenšos jau nebūt snobs :D Bet sarunas par to, kura kaimiņienes meita ar ko salaiž, mani galīgi neinteresē, sevišķi, ja vēl Raini vai Veidenbaumu tu uzskati par maniem klasesbiedriem. Nejūtu sevī aicinājumu izglītot to, kas to nemaz nevēlas. Arī man taču ir izvēle - izvēlēties sarunu biedru.
pirmdiena, 2010. gada 5. jūlijs
Diaspora?
Protams, protams, GRIBU IZDZĒSTIES NO DRAUGIEM! Ak, mūžs - kurš gan negrib? Pāris reizes esmu jau gandrīz nospiedusi pogu - izdarīt to taču ir gaužām vienkārši, bet tad atrodu kādu ekstra svarīgu iemelsu, lai to neizdarītu. Kāds ir tas ekstra svarīgais iemesls? Tas, ka šķiet, reti kurš no maniem draugiem izmanto e-pastu. Un visi sarakstās tikai caur draugiem.lv. Es, protams, varu pukstēt un lamāties, bet tā nu tas ir. Tāpēc es arī palieku tur. Līdz varbūt kādu reizi, kad mēnesi nebūšu tur iegājusi, beidzot saņemšu dūšu izdzēsties.
Lasot Naumaņa sleju Sestdienā, domāju.. par to "elementāro lopisko ziņkāri". Vai man tāda ir? Ne es tur galerijas skatos, (ļoti reti par tādām atceros), ne es vispār kaut ko tur pētu, kaut arī pamanījusi, protams, esmu - portāls ir kļuvis pārbagāts. Noteikti ir labi - bet es nesaprotu, kur tam atrast laiku!!!! Nudien. Lai domubiedru grupās ieskatītos, vai kur tik vēl ne - man tam vienkārši nav laika. Es tik ieeju paskatīties, vai kāds nav man atrakstījis. Nav, uzreiz eju ārā. Burkānus es audzēju savā dārzā, nevis kaut kādā tur fermā.
Vai es tās lopiskās ziņkāres dēļ nedzēšos ārā? Par to vēl jāpadomā. Vai saraksti ar draugiem var nosaukt par lopisku ziņkāri. Un kā tieši sarakste, lai arī virtuāla, ne vairs papīra vēstuļu formā, atšķiras no kontakta aci pret aci, un vai tiešām vienu no šiem saziņas variantiem varētu nosaukt par lopisku ziņkāri....
Bet par to Diasporu. Beidzot. Tātad - Naumanis savā rakstā min divus veidus, kā cīnīties ar šo atkarību (atkarību no tādām vietnēm kā Facebook un Draugiem). Viens ir gandrīz vai fantastikas filmas cienīgs variants, tāda spraiga trillera, Da Vinči koda stilā, bet otrs - pavisam reāls. Tikai jābeidz audzēt virtuālie dārzeņi, un beidzot jāpazvana un jāuzaicina draugs uz randiņu.
"Bet to visu varēsim paveikt, ja neuzķersimies uz Facebook perspektīvā, draudīgā konkurenta - nenormālu popularitāti aizvien straujāk iemantojošā sociālā tīkla Diaspora.com āķa. Ja nenoturēsimies, baidos, ka pat silts kā čuras viskijs, iešļākts sejā, nelīdzēs."
Punkts. Nu sakiet - vai var būt vēl labāka reklāma, lai cilvēks ietu un skatītos, kas tā tāda diaspora.com ir? Bet vai nu es galīgi neko nesaprotu no tās nenormālās popularitātes, vai arī tā ir kļūdaina adrese - bet sakiet - kas tad tajā mājaslapā tāds ir?
Jeb tas bija joks, uz kura idiotiem jāuzķeras? :D
Ja tā, tad es uzķēros.
Tāpat kā, izlasot anekdoti, tajā pašā Sestdienā (3. jūlija, 2010. gada)
Septiņi dzīves likumi:
1. Tu ar mēli nevari aizsniegt visus savus zobus.
2. Visi idioti pēc 1.punkta izlasīšanas pamēģina to pārbaudīt.
3. Tagad Tu smaidi tāpēc, ka esi idiots.
4. Pirmais punkts nav patiess.
5. Drīz Tu šo ziņu nosūtīsi citam idiotam.
6. Tavu seju joprojām rotā idiotiskais smaids.
7. Neskumsti, es arī esmu idiots.
Lasot Naumaņa sleju Sestdienā, domāju.. par to "elementāro lopisko ziņkāri". Vai man tāda ir? Ne es tur galerijas skatos, (ļoti reti par tādām atceros), ne es vispār kaut ko tur pētu, kaut arī pamanījusi, protams, esmu - portāls ir kļuvis pārbagāts. Noteikti ir labi - bet es nesaprotu, kur tam atrast laiku!!!! Nudien. Lai domubiedru grupās ieskatītos, vai kur tik vēl ne - man tam vienkārši nav laika. Es tik ieeju paskatīties, vai kāds nav man atrakstījis. Nav, uzreiz eju ārā. Burkānus es audzēju savā dārzā, nevis kaut kādā tur fermā.
Vai es tās lopiskās ziņkāres dēļ nedzēšos ārā? Par to vēl jāpadomā. Vai saraksti ar draugiem var nosaukt par lopisku ziņkāri. Un kā tieši sarakste, lai arī virtuāla, ne vairs papīra vēstuļu formā, atšķiras no kontakta aci pret aci, un vai tiešām vienu no šiem saziņas variantiem varētu nosaukt par lopisku ziņkāri....
Bet par to Diasporu. Beidzot. Tātad - Naumanis savā rakstā min divus veidus, kā cīnīties ar šo atkarību (atkarību no tādām vietnēm kā Facebook un Draugiem). Viens ir gandrīz vai fantastikas filmas cienīgs variants, tāda spraiga trillera, Da Vinči koda stilā, bet otrs - pavisam reāls. Tikai jābeidz audzēt virtuālie dārzeņi, un beidzot jāpazvana un jāuzaicina draugs uz randiņu.
"Bet to visu varēsim paveikt, ja neuzķersimies uz Facebook perspektīvā, draudīgā konkurenta - nenormālu popularitāti aizvien straujāk iemantojošā sociālā tīkla Diaspora.com āķa. Ja nenoturēsimies, baidos, ka pat silts kā čuras viskijs, iešļākts sejā, nelīdzēs."
Punkts. Nu sakiet - vai var būt vēl labāka reklāma, lai cilvēks ietu un skatītos, kas tā tāda diaspora.com ir? Bet vai nu es galīgi neko nesaprotu no tās nenormālās popularitātes, vai arī tā ir kļūdaina adrese - bet sakiet - kas tad tajā mājaslapā tāds ir?
Jeb tas bija joks, uz kura idiotiem jāuzķeras? :D
Ja tā, tad es uzķēros.
Tāpat kā, izlasot anekdoti, tajā pašā Sestdienā (3. jūlija, 2010. gada)
Septiņi dzīves likumi:
1. Tu ar mēli nevari aizsniegt visus savus zobus.
2. Visi idioti pēc 1.punkta izlasīšanas pamēģina to pārbaudīt.
3. Tagad Tu smaidi tāpēc, ka esi idiots.
4. Pirmais punkts nav patiess.
5. Drīz Tu šo ziņu nosūtīsi citam idiotam.
6. Tavu seju joprojām rotā idiotiskais smaids.
7. Neskumsti, es arī esmu idiots.
Čūska kā mājdzīvnieks
Kāds ir Jūsu sapņu mājdzīvnieks?
Savā dzīves laikā esmu sapratusi, ka tādi kā es ir mazākumā, jo es patiesi vēlētos mājās čūsku. Ideāli jau būtu pitons, bet es priecātos arī par mazāku radījumu.
Sapnis - tāds mājdzīvnieks kā septiņgadīgajam zēnam no Kambodžas, ne? (Vairāk par to lasi dailymail.co.uk)
No bērnības atceros, ka jau toreiz mana mīļākā vieta Rīgas Zoo bija čūsku māja. Uz pirkstgaliem uzkāpusi uz paaugstinājuma, lai spētu kaut astīti saskatīt no čūskas, kas ieritinājusies augšējā nodalījuma vannā vai trubā un kā parasti guļ. Tā gribējās redzēt čūsku aktīvajā posmā, bet uz Zoo vienmēr esmu bijusi tikai tad, kad čūskas mierīgi guļ.
Par vienu lietu gan nebeidzu žēloties – tie, kas no čūskām baidās, tās redz biežāk nekā es. Es sēņojot vai ogojos esmu pārkāpusi pāri, vienu reizi pat lasīju mellenes TIEŠI 5 cm attālumā no zalkša, kas saritinājies gulēja un to pamanīju tikai tad, kad ogas bija nolasītas. Nu kur loģika? Es tā gribu redzēt čūsku, vismaz es domāju, ka pati ļoti vērīgi skatos, bet nepamanu to. Bet cilvēks, kas paniski baidās, nez kāpēc vienmēr uzreiz pamana, pat no 5 metru attāluma (iespējams pat no lielāka attāluma), ka TUR ir čūska!
Skolas laikos man draudzenes draudēja, ka pie manis ciemos nenākšot, ja man mājās būs čūska. Vai tad es draudu, ka neiešu ciemos, ja kādam būs suns? Taču nē, jo man jau it kā nekas nav pret suņiem, bet pati negribētu mājās (kaut arī esmu samierinājusies ar tādu faktu, ka droši vien mums suns būs, ja bērni ļoti gribēs...), un uz ielas sveši klaiņojoši suņi mani paralizē tā, ka laikam tās var nosaukt par bailēm. Tomēr es tās varu kontrolēt, ļoti vienkārši, sevišķi, kad aizeju ciemos. Ir jau skaisti suņi un mīļi, patiesi, un domāju ikvienam dzīvnieku mīļotājam vajadzētu saprast arī mani – man čūskas liekas skaistas un mīļas. Tik graciozas.. Tik noslēpumainas.. Vispār visi abinieki mani vairāk saista kā citi dzīvnieki.
Visticamāk, ka man mājās nekad nebūs čūska. Raudāt jau tāpēc neraudāšu, bet vismaz ceru, ka zalkši mājas tuvumā kādu retu reizi saulē gozēsies.
Atceros vienu reizi pirms 3 gadiem, agrā, agrā pavasarī, kad pie Gaujas noķēru MILZĪGU zalkti, kurš vēl pēc ziemas miega tāds kūtrs bija, toreiz atklāju, ka viņiem ir labs aizsargmehānisms – rokas pēc tam TĀ smird.. Ilgi ne, pēc pusstundas vairs neko nejutu, bet to pusstundu tad gan domāju – vai to smaku vispār varēs dabūt nost. Līdz tam tikai glodenes bija izdevies noķert, bet tās jau īsti neskaitās čūskas..
Savā dzīves laikā esmu sapratusi, ka tādi kā es ir mazākumā, jo es patiesi vēlētos mājās čūsku. Ideāli jau būtu pitons, bet es priecātos arī par mazāku radījumu.
Sapnis - tāds mājdzīvnieks kā septiņgadīgajam zēnam no Kambodžas, ne? (Vairāk par to lasi dailymail.co.uk)
No bērnības atceros, ka jau toreiz mana mīļākā vieta Rīgas Zoo bija čūsku māja. Uz pirkstgaliem uzkāpusi uz paaugstinājuma, lai spētu kaut astīti saskatīt no čūskas, kas ieritinājusies augšējā nodalījuma vannā vai trubā un kā parasti guļ. Tā gribējās redzēt čūsku aktīvajā posmā, bet uz Zoo vienmēr esmu bijusi tikai tad, kad čūskas mierīgi guļ.
Par vienu lietu gan nebeidzu žēloties – tie, kas no čūskām baidās, tās redz biežāk nekā es. Es sēņojot vai ogojos esmu pārkāpusi pāri, vienu reizi pat lasīju mellenes TIEŠI 5 cm attālumā no zalkša, kas saritinājies gulēja un to pamanīju tikai tad, kad ogas bija nolasītas. Nu kur loģika? Es tā gribu redzēt čūsku, vismaz es domāju, ka pati ļoti vērīgi skatos, bet nepamanu to. Bet cilvēks, kas paniski baidās, nez kāpēc vienmēr uzreiz pamana, pat no 5 metru attāluma (iespējams pat no lielāka attāluma), ka TUR ir čūska!
Skolas laikos man draudzenes draudēja, ka pie manis ciemos nenākšot, ja man mājās būs čūska. Vai tad es draudu, ka neiešu ciemos, ja kādam būs suns? Taču nē, jo man jau it kā nekas nav pret suņiem, bet pati negribētu mājās (kaut arī esmu samierinājusies ar tādu faktu, ka droši vien mums suns būs, ja bērni ļoti gribēs...), un uz ielas sveši klaiņojoši suņi mani paralizē tā, ka laikam tās var nosaukt par bailēm. Tomēr es tās varu kontrolēt, ļoti vienkārši, sevišķi, kad aizeju ciemos. Ir jau skaisti suņi un mīļi, patiesi, un domāju ikvienam dzīvnieku mīļotājam vajadzētu saprast arī mani – man čūskas liekas skaistas un mīļas. Tik graciozas.. Tik noslēpumainas.. Vispār visi abinieki mani vairāk saista kā citi dzīvnieki.
Visticamāk, ka man mājās nekad nebūs čūska. Raudāt jau tāpēc neraudāšu, bet vismaz ceru, ka zalkši mājas tuvumā kādu retu reizi saulē gozēsies.
Atceros vienu reizi pirms 3 gadiem, agrā, agrā pavasarī, kad pie Gaujas noķēru MILZĪGU zalkti, kurš vēl pēc ziemas miega tāds kūtrs bija, toreiz atklāju, ka viņiem ir labs aizsargmehānisms – rokas pēc tam TĀ smird.. Ilgi ne, pēc pusstundas vairs neko nejutu, bet to pusstundu tad gan domāju – vai to smaku vispār varēs dabūt nost. Līdz tam tikai glodenes bija izdevies noķert, bet tās jau īsti neskaitās čūskas..
Abonēt:
Ziņas (Atom)