Nevienam nevajag manu e-talonu

Divi varinanti. Vai nu cilvēki ir iebiedēti, vai es atbaidoša. Tā kā otro variantu atmetu jau pašā iesākumā, paliek tikai pirmais. Cilvēki ir iebiedēti.

Pāris dienas atpakaļ biju Rīgā. Nopirku e-talonu 24 stundām, jo vajadzēja daudz braukāt, un pēcpusdienā, kad izkāpu no pēdējā sabiedriskā transporta, gribēju to atdot kādam, lai izmanto. NEVIENS NEŅĒMA. Pat cilvēks, kurš kioskā pērk 5 braucienu e-talonu, neņēma, saka, ka viņam jau reku esot. Es mēģināju vēl teikt nu jā, to Jūs varat tērēt pēc tam, tagad paņemiet šo un izmantojiet, man vairs nevajag. Nē, neņēma. Un iekāpa tramvajā.

Kad vēl sešiem cilvēkiem, kas stāvēja pieturā mēģināju piedāvāt, lai paņem, neviens neņēma, un es jau sāku justies stulbi. Taču ne jau man no tā labums. Vienkārši gribēju atdot, jo pati vienreiz tā esmu saņēmusi e-talonu no pilnīgi sveša cilvēka.

Gāju prom un domāju, pretī tieši nāk čigānu pāris, no kuriem visi izvairās, vai tad es šodien līdzinos uzbāzīgam čigānam?

Beigās vienā autobusu pieturā atstāju e-talonu uz soliņa. Varbūt tiešām cilvēkam labāk patīk paņemt no zemes, nekā no svešām rokām. Tā viņš nejūtas nevienam neko parādā, jo atrasts jau nav zagts.
Bet ja to mēģinātu uzskatīt par dāvanu? Nu.. iedomājos, varbūt cilvēki neņēma, jo domāja, ka nu būs ko parādā, vai ka es varbūt prasīšu viņiem samaksāt, līdz ko viņi pieskarsies manam e-talonam (tiešām netieku gudra). Zinu diezgan daudzus cilvēkus, kas jūtas ļoti neērti pieņemot dāvanas jau no pazīstamiem vien, viņiem uzreiz šķiet, ka ir parādā, ka jādāvina kas pretī. Bet tā taču ir dāvanas būtība - tā ir nesavtīga, tā ir kā labs darbs, par ko samaksu neprasa, bet kas rada prieku. Un e-talona atdošana vai tad nebūtu viens no tādiem labiem darbiem? Vienkāršs Paldies, un viss ir līdzsvarā.

(Tā vien šķiet, ka tiešām masveidā cilvēkos Latvijā ir sastopama tāda rīcība - ja man nevajag, iznīcināšu tā, lai netiek nevienam citam...)

Tomēr jāsaka, nākamreiz, kad es pa Rīgu braukāšu ar 24 stundu e-talonu, es labi padomāšu, vai piedāvāt to citiem vai nē. Jo tā sajūta, kad visi atsaka un uzreiz izvairās, nu nav nekāda patīkamā. (Gandrīz vai paduses jāosta, bet nē, nu nesmirdu es. Varbūt vienīgi visiem aizdomīga likās mana lielā iepirkumu taša. Man bija soma un auduma kulīte, biju tirgū, riekstus sapirku. Varbūt cilvēkiem nepatīk, ja ir lielas tašas. Viņi ir iebaidīti, ka nu es no tām vilkšu sazin ko ārā un likšu pirkt.)

Caurcaurēm fiziski

Mūsu dzīves lielie notikumi ir caurcaurēm fiziski. Dzemdības. Sekss. Cīņa. Nāve.

Gar mūsu prāta logu nāves brīdī nenozibēs ne zeja, ne mūzika, ne dižgaru domas. Mēs atcerēsimies tikai tos brīžus, kad jutām, kā dzied ķermeņa audi. Asiņaini. Juceklīgi. Ekstātiski. 

*citāts iz grāmatas, ko tagad lasu, un ko gribēju izcelt. Nataša Mosterte "Sargātāja".

Absolūts cūcības likums

Kāpēc vārds "cūka" ir ieguvis tādu tā kā netīrības, un pat neveiksmes nozīmi? Cūka taču ir apburošs dzīvnieks, tagad pat cilvēki suņu un kaķu vietā izvēlas dzīvot kopā ar cūku.  Paskatiet šo bildi! Vai nav mīļi?

(pigofknowledge.blogspot.com)

Atbrīvoties no liekā

Vienmēr visos "vieglākas dzīves dzīvošanas" un tamlīdzīgos padomos noteikti būs punkts - atbrīvoties no visa liekā vai atbrīvoties no lietām, kuras neizmantojat.

Neuzsverot nacionalitāti, kaut gan pilnīgi loģiski, kad es saku Cilvēks, es vairāk vai mazāk tomēr domāju Latvietis, tā iemesla dēļ, ka pati esmu latviete - vai Cilvēks vispār ir spējīgs to īstenot? Ja vien viņam ir vieta, kur Krāt, viņš to darīs, kaut ko neizmetīs ar domu, ka "ja nu kādreiz noder". Vai, cik pazīstami tas ir.

Es gan pēdējos gados šādu taktiku nepiekopju tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man nav vietas apaugt ar mantām. Un atceros savu vidusskolas laika tīrīšanu, kad atvilktnes nemaz nešķiroju, ja gadu nav aiztiktas, tātad viss pa taisno miskastē, un TIK daudz brīvas vietas paliek! Hroniskie krājēji mani nesaprata, kā es varu izsviest kaut ko ārā, nemaz nepaskatoties, kas tas ir. Bet, mīļie, ja jau man to veselu gadu nav vajadzējis, vai tad tas var būt kaut kas svarīgs?

Apaugt ar mantām.. No vienas puses es apbrīnoju tos cilvēkus, kuru mājās var atrast nu visu ko, visādus niekus. Ak, cik reizes es pati neesmu domājusi, ka varbūt tagad noderētu šis un tas, ko pirms laba laika izmetu ārā. Bet nu kā ir, tā ir. Man laikam patīk tukšums. Kaut gan.. kāds nu tukšums. Apaugšanas bacilis ir skāris arī mani, tikai savādākā veidā.

Man šķiet, ar mantām es apaugt nevaru. Ar grāmatām gan. : D Brīžiem domāju, tie cilvēki, kuri nelasa grāmatas, viņiem taču vispār vajadzētu būt tā, ka visu iedzīvi var satilpināt vienā koferī un doties, kur acis rāda. Ne? Ja grāmatas atstājam aiz iekavām, tad pārējo iedzīvi es varētu, protams, mazliet pašķirojot, nēsāt sev līdzi kā gliemezis uz muguras. Bet tās grāmatas... Tās ir smagas un tās tik vairojas un vairojas. Cilvēks ar bibliotēku nevar sakravāt savu iedzīvi un pamest visu.

Bet apaugšana ar grāmatām nevar būt liekais. Bet ja aizdomājas, ka citam cilvēkam papīrs un pogas ir svarīgas... tad jau vispār kā var runāt par lieko Absolūtā nozīmē? Katram savs. Jau atkal.

Tomēr izmest kaut ko lieku, atbrīvot telpu Tukšumam, atbrīvot telpu kaut kam jaunam - tas ir relaksējoši. :)

Zaļš paklājs siltumnīcā

Pie mums pat ar stundām kļūst zaļāks ;)

Dižā doma

Ja cilvēks spēj sadzīvot ar sevi, tad jau viss ir kārtībā, ne? Pat tad, ja citi apkārt nevar nekādi saprast, kā cilvēks tā var dzīvot, un vai viņam maz sirdsapziņa ir, par kauna sajūtu nemaz nerunājot... Ja vēl būtu kāda visoārēja dogma par to, kas ir labi un kas slikti, tad varētu strīdēties. Ja būtu modelis - ko nozīmē dzīvot pareizi. Jā, jā, senie grieķi to zināja, kas ir dzīvošanas vērta dzīve, bet viņi to zināja arī tieši pateicoties tādiem gadījumiem, tādām dzīvēm, ko nu grūti ierindot pie "dzīvošanas vērtām"... Vai tad ne? Bet ja cilvēks ir apmierināts ar savu eksistēšanu, viss ir vislabākajā kārtībā. Savas, personīgās mācības dzīvē mēs gūstam tad, kad tām ir īstais laiks. Otra ādā neielīdīsi. Tā tam būs būt. Ir jādzīvo sava dzīve, tā lai tā tiešām būtu dzīvošanas vērta. Un varbūt tikai dažreiz par labu nāk salīdzināt un padomāt, cik laimīgs/a patiesībā esi, jo apzinies to, kas Tev ir vērts.

Vecie labie gabali Nr.1

Svētdienas vakars, drēbju gludināšana. Nekas jauns. Tik šoreiz fonā ieslēdzu radio SWH, un tur Aerosmith! Tā labi un daudz. Kā es varēju par viņiem piemirst? Kad tā sāku domāt, sapratu, ka pēdējos piecus gadus laikam tikai vienu reizi esmu klausījusies Just Push Play. Nepiedodami.

Šodien drēbes gludinājās nemanot. (tas video ir nekāds, bet klausieties dziesmu fonā. :))