Kā citātiem pazūd autori?

Bieži vien kādās ūber-gudrās citātu grāmatās izraisa smīnu citāts ar "autors nezināms". Vārds dzīvo ilgāk par cilvēku, to nenoliegt, bet kurā mirklī cilvēks pazūd, un paliek tikai vārds? Ir taču galu galā cilvēki, kuru vārdi nepazūd. Un ir pat cilvēki, kuru citāti saglabājas, kaut gan pat šis cilvēks ne rindiņu nav pierakstījis.. (Jā, jā, es runāju par Sokratu un viņa "es zinu, ka neko nezinu"..)

Kāpēc tik daudz ir "gudro domu", par kurām itin visi ir aizmirsuši, kurš tās ir izteicis?

Jāņos, izmantojot BEIDZOT brīvo laiku, paņēmu palasīt Santu, un tur ir viens interesants piemērs, kuru varbūt varētu vispārināt, vai vismaz iedomāties vienu gadījumu, kā tie autori pazūd.

Tur, atsaucoties uz autoritāti, tiek citēta doma, kuru... He, es pirmajā mirklī nodomāju, oho - sieviešu žurnāls sengrieķus, šinī gadījumā Epiktētu, citē, bet kāds bija mans pārsteigums, izlasot, ka tā ir nevis Epiktēta doma, bet gan Raimondas Vazdikas. Un ne vārda, ka Vazdika šo domu citē. Doma pati par sevi jau nav aizņemta, droši paudiet to, bet ja to pauž autora vārdiem, tad taču pats autors arī jāņem līdzi, ne?

Protams, mēs varam izmantot citātus, un runā jau ierobežojumu nav, bet vai šādi ar drukāto vārdu nerodas pārpratumi? Ja visi tik bezatbildīgi ņems citātus un uzdos par savām gudrajām domām, jo lūk, piekasīties jau laikam nevar, autortiesību termiņš iztecējis, galu galā divtūkstoš gadu pagājis.. mjā.. tas šķiet nedaudz neētiski.

Visi lauri tātad kaut kādai Raimondai Vazdikai, ne vārda par to, ka jau pirms divtūkstoš gadiem kāds ir nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem par dzīvi.

P.S. Galēju skepticismu pieņemot.. nu, mēs jau arī nevaram zināt vai Epiktēts šo domu nav nejauši piesavinājies gluži tāpat kā pieminētā Vazdika.

Galu galā - vārds jau pārdzīvo cilvēku ar pats savu dzīvi. Iespējams pēdiņas it tikai lieks izgudrojums..