Kāds gan tu esi bijis, 2010? Tāds sportisks, ne? Šķēršļus esi licis priekšā daudz, lai motivētu mani tos pārvarēt, pārrāpties tiem pāri, un tur ziniet, kaut kāda sagatavotība ir vajadzīga. Sagatavotība kā sportā.
Gada nogale gan ir tāds mirklis, tik mierpilns un harmonisks, ka domājot par aizvadīto gadu, pilna galva ar pozitīviem mirkļiem. Ja gribētu, protams, protams... varētu arī vilkt ārā visu to melno un netīro veļu. Bet vai vajag? Tas viss ir aizgājis uz neatgriešanos līdz ar 2010. gadu.
piektdiena, 2010. gada 31. decembris
trešdiena, 2010. gada 29. decembris
Trīs lietas....
Šobrīd lasu "Ēd, lūdzies,mīli". Apstājos pie viena citāta, par kuru nespēju pārstāt domāt.
"Dižens sūfisma dzejnieks un filozofs Rumi reiz ieteica saviem skolniekiem uzrakstīt trīs lietas, kuras tie dzīvē visvairāk vēlētos. Ja kāds no saraksta punktiem būs pretrunā ar kādu citu, Rumi brīdināja, jūs esat lemti neveiksmei. Labāk ir dzīvot savu dzīvi ar vienu mērķi, viņš mācīja."
Viena daļa no manis kliedz pretī - KURŠ gan būs TAS, kurš pateiks, kas ir pretrunā? Vai tad nav piemēru, kad cilvēkam ir gan daudzbērnu ģimene, gan arī doktora grāds? Kas vienam ir nesavienojams, citam ir tīrais nieks. Tā vienmēr bijis un būs, un nekad nebūs vienas receptes, kas derētu visiem.
Bet otra daļa tomēr domā.. vai tās manas trīs lietas, kuras dzīvē visvairāk vēlos.. vai tās tiešām manos konkrētajos apstākļos var savienot? Un ja nevar, kaut gan to es nepieņemu kā faktu, tomēr - ja nevarētu, kura būtu tā viena, kuru izvēlētos? Laikam jau atbilde ir skaidra, bet kas notiks ar pārējām lietām? Nesen runājām ar draudzeni par to, ka man vienkārši ir jāatgriežas studijās, citādi visu dzīvi mocīšos pašpārmetumos, ka to neesmu izdarījusi. Un tā ļoti iespējams būs, ja šo lietu paturēšu savā sarakstā. Un es taču gribu to paturēt. Tikai tagad.. es neredzu to mazo KĀ. Dzīvojot ārpus Rīgas, ar diviem maziem bērniem, kas sakiet, ko gribat - slimo daudz, un vēl pieskaitot, ka šobrīd esmu bez darba - nu tiešām nezinu, kā es tiktu Rīgā uz studijām, un pa kuru laiku es spētu tām sagatavoties. Veselo saprātu jau ar negribas upurēt, kā noteikti notiktu, ja es būtu pastāvīgā miega badā un sprinta skrējienā, lai iekļautos termiņos.
Beigās gan izdomāju, ka divas lietas ļoti reāli ir savienot. Ko darīt ar trešo, šis jautājums paliks 2011. gadam.
"Dižens sūfisma dzejnieks un filozofs Rumi reiz ieteica saviem skolniekiem uzrakstīt trīs lietas, kuras tie dzīvē visvairāk vēlētos. Ja kāds no saraksta punktiem būs pretrunā ar kādu citu, Rumi brīdināja, jūs esat lemti neveiksmei. Labāk ir dzīvot savu dzīvi ar vienu mērķi, viņš mācīja."
Viena daļa no manis kliedz pretī - KURŠ gan būs TAS, kurš pateiks, kas ir pretrunā? Vai tad nav piemēru, kad cilvēkam ir gan daudzbērnu ģimene, gan arī doktora grāds? Kas vienam ir nesavienojams, citam ir tīrais nieks. Tā vienmēr bijis un būs, un nekad nebūs vienas receptes, kas derētu visiem.
Bet otra daļa tomēr domā.. vai tās manas trīs lietas, kuras dzīvē visvairāk vēlos.. vai tās tiešām manos konkrētajos apstākļos var savienot? Un ja nevar, kaut gan to es nepieņemu kā faktu, tomēr - ja nevarētu, kura būtu tā viena, kuru izvēlētos? Laikam jau atbilde ir skaidra, bet kas notiks ar pārējām lietām? Nesen runājām ar draudzeni par to, ka man vienkārši ir jāatgriežas studijās, citādi visu dzīvi mocīšos pašpārmetumos, ka to neesmu izdarījusi. Un tā ļoti iespējams būs, ja šo lietu paturēšu savā sarakstā. Un es taču gribu to paturēt. Tikai tagad.. es neredzu to mazo KĀ. Dzīvojot ārpus Rīgas, ar diviem maziem bērniem, kas sakiet, ko gribat - slimo daudz, un vēl pieskaitot, ka šobrīd esmu bez darba - nu tiešām nezinu, kā es tiktu Rīgā uz studijām, un pa kuru laiku es spētu tām sagatavoties. Veselo saprātu jau ar negribas upurēt, kā noteikti notiktu, ja es būtu pastāvīgā miega badā un sprinta skrējienā, lai iekļautos termiņos.
Beigās gan izdomāju, ka divas lietas ļoti reāli ir savienot. Ko darīt ar trešo, šis jautājums paliks 2011. gadam.
otrdiena, 2010. gada 7. decembris
Jokotāji un izjokotie
BĀC, kā vīrs mani tikko piečakarēja! Viņš laulības gredzenā katru gadu ieskrāpējot robu, lai neaizmirstu, cik gadus esam precējušies! Un es ņemu un noticu ar! Ak, vai, kad es beidzot vairs neiekritīšu!
Bet tā taču ir, ka gribas izjokot tos, kuri uz jokiem uzķeras. :D Es esmu īstais mērķis. Es patiešām kādu laiku domāju, ka buldogus taisa tā, ka ieliek kastē un nocērt astes, un tad tie no sāpēm triecas ar degunu sienā, un saplacina degunus. :D Labi, lai mazliet sevi aizstāvētu, pateikšu, ka tas bija tālā bērnībā, un to man iestāstīja tēvs.
Nemaz tik lētticīga neesmu, bet tādā tehnikas un zinātnes jomā, kur es zinu, vīrs orientējas labāk nekā es, es patiešām ticu tam, ko man stāsta. Ko stāsta viņš. Izredžu citiem tā iznest mani cauri, kā tas izdodas manam vīrietim, nav. Nav tik lielas.
Bet tā taču ir, ka gribas izjokot tos, kuri uz jokiem uzķeras. :D Es esmu īstais mērķis. Es patiešām kādu laiku domāju, ka buldogus taisa tā, ka ieliek kastē un nocērt astes, un tad tie no sāpēm triecas ar degunu sienā, un saplacina degunus. :D Labi, lai mazliet sevi aizstāvētu, pateikšu, ka tas bija tālā bērnībā, un to man iestāstīja tēvs.
Nemaz tik lētticīga neesmu, bet tādā tehnikas un zinātnes jomā, kur es zinu, vīrs orientējas labāk nekā es, es patiešām ticu tam, ko man stāsta. Ko stāsta viņš. Izredžu citiem tā iznest mani cauri, kā tas izdodas manam vīrietim, nav. Nav tik lielas.
pirmdiena, 2010. gada 6. decembris
Ir par ko padomāt...
Mīļi, skarbi, dažas rindas lasot, man asara notecēja. Ikvienam taču ikdienā ir 24 stundas. No tām kaut pāris minūtes mēs varētu atvēlēt otram. Dažreiz tā ir vērtīgākā dāvana, ko mēs varam pasniegt - laiks.
Par ko es runāju, lasiet TE.
Par ko es runāju, lasiet TE.
ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris
Brīvības ierobežošana
Ziniet, ko es nekad neesmu varējusi saprast? Kad man pārmet, nu kā es tā labprātīgi gribējusi esot savu brīvību ierobežot. Kā? Nu ar bērniem, protams. Tagad es nevaru 5dienas vakarā pazust no mājas neplānoti, es nevarot vēl to un šito.
Bet velns parāvis, vai kādreiz es to varēju? Ja man bija piektdienas naktī jāstrādā, arī tad es teicu, ka nevaru nekut tikt! Ja jau runājam par ierobežošanu, tad jābūt godīgiem un jāatzīst, ka darbs ierobežo to brīvību dažreiz pat lielākā mērā nekā bērni, jo bērnus jau var atstāt pie kāda pieskatīšanai, vai arī paņemt līdzi.
Un vēl tāda maza nianse... ko ievēroju studiju gados, un ko tagad sajūtu pati - nez kāpēc tie cilvēki, kuriem ir bērni, spēj izdarīt vairāk. Labi, protams, gadās jau pa izņēmumam. Kā it visur. Bet kopumā ņemot, i motivācija ir lielāka, i plānošanas spējas labākas.
Bet velns parāvis, vai kādreiz es to varēju? Ja man bija piektdienas naktī jāstrādā, arī tad es teicu, ka nevaru nekut tikt! Ja jau runājam par ierobežošanu, tad jābūt godīgiem un jāatzīst, ka darbs ierobežo to brīvību dažreiz pat lielākā mērā nekā bērni, jo bērnus jau var atstāt pie kāda pieskatīšanai, vai arī paņemt līdzi.
Un vēl tāda maza nianse... ko ievēroju studiju gados, un ko tagad sajūtu pati - nez kāpēc tie cilvēki, kuriem ir bērni, spēj izdarīt vairāk. Labi, protams, gadās jau pa izņēmumam. Kā it visur. Bet kopumā ņemot, i motivācija ir lielāka, i plānošanas spējas labākas.
ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris
Sen nebiju tā smējusies teātrī
Bijām ar vīru uz izrādi TĀDA ES ESMU. Patiesi patīkams pārsteigums. Izrāde bija jauka un joki no tiesas labi un smieklīgi, un kā jau tas jokiem pieklājas, ar lielu patiesības devu klāt. Būtu interesanti šādu pašu stāstījumu dzirdēt par vīrieti..
Ak, jā, par vienu lietu riktīgi ierēcu, kad galvenā varone teica - Es nekad neesmu lasījusi Privāto Dzīvi, bet tas jau nenozīmē, ka nezinu, kas tur rakstīts! Nu.. doma bija apmēram tāda - :D Daudzas sievietes apgalvojot, ka nelasot Privāto Dzīvi, bet patiesībā to dara, un kā vēl! :D Atzīšos, sajutos mazliet stulbi. Es patiešām neesmu lasījusi Privāto Dzīvi, un kādreiz uz studijām braukājot, šausminājos - pilns vilciens ar cilvēkiem, kas lasa to. Vai tad citas sakarīgākas lasāmvielas nav? Pēc tiem vākiem vai tiešām kādam gribas zināt, kura ir kaut kāda tur tipa jaunākā draudzene, vai ko tā un tā sieva saņēmusi Ziemassvētkos? Bet nu labi. Gaumes katram savas, un nu es zinu, ka iespējams mans apgalvojums, ka es šo žurnālu neesmu nekad rokās turējusi, no malas izklausās tā, it kā es pūstu pīlītes. :D Var jau būt, tāpēc šo tematu vairs necilāšu. Katram sava gaume, lai lasa, ko vēlas. Var jau būt, ka es kļūdos, domādama, ka šis žurnāls ir tāda dzeltenā lapele, kas izseko daudz maz sabiedrībā zināmas personas un tad no viena vārda vai bildes izfantazē veselu stāstu. (Hmmm, tikko atcerējos, kāds man reiz teica, ka ir pat "slavenības", kas šim žurnālam paziņojot, kur iešot, ko darīšot, lai tikai tiktu krāsainajās lappusēs.)
Absolūti fantastisks bija sievietes un pludmales attēlojums. Nu tik trāpīgs! Lai arī par to 40gadnieci mani māca nelielas šaubas, tomēr vēlāk atcerējos, ka taču zinu tādas sievietes, kuras uz 40 gadiem patiesi šķiet piedzīvo kādu uzmanības deficīta krīzi.
Vēl bij labs joks par skūtām kājām un santehniķiem. :D Tie iespējams ir vienīgie vīrieši, kas neiebilst, ka sievietei nav skūtas kājas. :D Kāpēc? Jo viņiem pēc tam jātīra aizd*** trubas. :D
Ja Jums ir iespēja, aizejiet, noskatieties izrādi paši. Man gribētos ticēt, ka nenožēlosiet. :)
Ak, jā, par vienu lietu riktīgi ierēcu, kad galvenā varone teica - Es nekad neesmu lasījusi Privāto Dzīvi, bet tas jau nenozīmē, ka nezinu, kas tur rakstīts! Nu.. doma bija apmēram tāda - :D Daudzas sievietes apgalvojot, ka nelasot Privāto Dzīvi, bet patiesībā to dara, un kā vēl! :D Atzīšos, sajutos mazliet stulbi. Es patiešām neesmu lasījusi Privāto Dzīvi, un kādreiz uz studijām braukājot, šausminājos - pilns vilciens ar cilvēkiem, kas lasa to. Vai tad citas sakarīgākas lasāmvielas nav? Pēc tiem vākiem vai tiešām kādam gribas zināt, kura ir kaut kāda tur tipa jaunākā draudzene, vai ko tā un tā sieva saņēmusi Ziemassvētkos? Bet nu labi. Gaumes katram savas, un nu es zinu, ka iespējams mans apgalvojums, ka es šo žurnālu neesmu nekad rokās turējusi, no malas izklausās tā, it kā es pūstu pīlītes. :D Var jau būt, tāpēc šo tematu vairs necilāšu. Katram sava gaume, lai lasa, ko vēlas. Var jau būt, ka es kļūdos, domādama, ka šis žurnāls ir tāda dzeltenā lapele, kas izseko daudz maz sabiedrībā zināmas personas un tad no viena vārda vai bildes izfantazē veselu stāstu. (Hmmm, tikko atcerējos, kāds man reiz teica, ka ir pat "slavenības", kas šim žurnālam paziņojot, kur iešot, ko darīšot, lai tikai tiktu krāsainajās lappusēs.)
Absolūti fantastisks bija sievietes un pludmales attēlojums. Nu tik trāpīgs! Lai arī par to 40gadnieci mani māca nelielas šaubas, tomēr vēlāk atcerējos, ka taču zinu tādas sievietes, kuras uz 40 gadiem patiesi šķiet piedzīvo kādu uzmanības deficīta krīzi.
Vēl bij labs joks par skūtām kājām un santehniķiem. :D Tie iespējams ir vienīgie vīrieši, kas neiebilst, ka sievietei nav skūtas kājas. :D Kāpēc? Jo viņiem pēc tam jātīra aizd*** trubas. :D
Ja Jums ir iespēja, aizejiet, noskatieties izrādi paši. Man gribētos ticēt, ka nenožēlosiet. :)
Iemesls priekam!
Šodien braukāju pa Rīgu. Gaidot trolejbusu, man tā nosala kājas. Vaiii... Ziemas zābaki man vēl nav, esmu novilkusi līdz pēdējam to meklēšanu, tā nu varu vainot tikai sevi, ka sala kājas.
Vienu brīdi piefiksēju, ka domās ielaužas tāda kā žēlošanās, vai drīzāk - čīkstēšana, par to, ka auksti kājām.
Un tad es teicu STOP! Ko Tu, Ilze, dari? Ziniet, kāda doma mani pacēla spārnos?
Vienu brīdi piefiksēju, ka domās ielaužas tāda kā žēlošanās, vai drīzāk - čīkstēšana, par to, ka auksti kājām.
Un tad es teicu STOP! Ko Tu, Ilze, dari? Ziniet, kāda doma mani pacēla spārnos?
Vai Jums patīk ziema?
Cik nu tas nopietni vai nē, bet es esmu pamanījusi tādu sakritību (šodien gan uzzināju vienu izņēmumu..) - tie cilvēki, kas dzimuši vasarā, tiem vai nu patīk ziema, vai arī nav īpašu pretenziju pret tādu ziemu, kurā ir sniegs, arī tad, ja viņiem mīļākais gadalaiks ir vasara.
Savukārt tie, kuri dzimšanas dienu svin ziemas mēnešos, sevišķi aukstajā laikā, tie ziemu labākajā gadījumā nevar ciest, un to vien dara kā čīkst, kā viņiem riebjas ziema.
Hmm, kā jau noprotat, un vēl ņemot vērā to, ka dzimšanas dienu svinu jūnija beigās, pēc Jāņiem, man ziemas ļoti patīk. Sniegs un aukstums mani pozitīvi uzlādē. Šogad gan novembris nedaudz kaitināja, jo es nevarēju sagaidīt, kad noslīdēs zem nulles. Nepatīk man tāds laiks, kad it kā ir par aukstu lai ietu bez jakas, bet uzvelku savu plāno mēteli un man ir karsti, tāpēc ļoti gaidīju tādu dienu kā šī, kad droši zinu - uzvilkšu mēteli un man nebūs karsti.
Savukārt tie, kuri dzimšanas dienu svin ziemas mēnešos, sevišķi aukstajā laikā, tie ziemu labākajā gadījumā nevar ciest, un to vien dara kā čīkst, kā viņiem riebjas ziema.
Hmm, kā jau noprotat, un vēl ņemot vērā to, ka dzimšanas dienu svinu jūnija beigās, pēc Jāņiem, man ziemas ļoti patīk. Sniegs un aukstums mani pozitīvi uzlādē. Šogad gan novembris nedaudz kaitināja, jo es nevarēju sagaidīt, kad noslīdēs zem nulles. Nepatīk man tāds laiks, kad it kā ir par aukstu lai ietu bez jakas, bet uzvelku savu plāno mēteli un man ir karsti, tāpēc ļoti gaidīju tādu dienu kā šī, kad droši zinu - uzvilkšu mēteli un man nebūs karsti.
otrdiena, 2010. gada 16. novembris
28/101 - Dzejas pēcpusdiena
Šodien piedalījos dzejas pēcpusdienā, patriotiskas dzejas pēcpusdienā, par godu Latvijas dzimšanas dienai, kāds tika rīkots Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Divdesmitastotais punkts no 101 lietas saraksta ir atzīmēts kā izpildīts, bet ziniet? - āķis lūpā. Es noteikti piedalīšos vēl kādā šādā rīkotā pasākumā. Patiešām forši, ka tādi bibliotēkā tiek rīkoti. Un ak vai, nemaz neatceros, kad pēdējo reizi skaļi lasīju dzejas rindas. Šķiet, tas bija vidusskolā, kad rīkoju skolas bibliotēkā savu dzejas vakaru. Mjā, toreiz gan man bija lampu drudzis, :D jo tā bija pirmā reize, kad vispār kaut kur SAVUS dzejoļus lasīju. Vispār plašākai publikai rādīju...
P.S. Nekas nopietns jau nav, bet pāris mirkļu var palasīt te - http://absolutamirkli.blogspot.com/
P.S. Nekas nopietns jau nav, bet pāris mirkļu var palasīt te - http://absolutamirkli.blogspot.com/
svētdiena, 2010. gada 14. novembris
Dusmās radusies ideja
Būtu tikai godīgi, ja skaistumkopšanas salonos būtu saraksts ar visiem meistariem, un klāt katram būtu zīmīte - vai nu smēķē vai nesmēķē. Jo tas tomēr ir diezgan svarīgs faktors manā izvēlē. Var jau, protams, to prasīt mutiski, bet cik zinu, daudzi to uzskata par nesvarīgu lietu, ka mans jautājums nez kāpēc tiek uztverts agresīvi, it kā svarīgs būtu tikai gala rezultāts. NĒ, mīļie, svarīgs man ir arī pats process, un ja man jāsēž krēslā un klusi jālūdzas, kaut tik ātrāk viss būtu cauri.... Vai tas ir tā vērts lai par to maksātu?
sestdiena, 2010. gada 13. novembris
Zaļais porno
Pirmā doma, kas man iešāvās prātā bija – pasaule laikam nekad mani nebeigs pārsteigt. Ne jau uzreiz sliktā nozīmē, bet šajā konkrētā gadījumā ar terminu izvēli – Zaļais porno (Green Porno).
Kā Jūs domājat, kas tas ir? Vai tā ir tā pati pornogrāfija tikai pie dabas? Atzīstiet, ka pieļaujat iespēju – to tā varētu nosaukt, ne? Vismaz tās bija manas pirmās asociācijas, tāpēc, kad redzēju, par ko patiesībā ir stāsts, elpu aizturējusi skatījos video.
Pēc tam sēdēju un domāju, vai skolās tā varētu pasniegt bioloģiju? Vai arī tomēr jāizvēlas citi termini, savādāks apraksts?
Kā Jūs domājat, kas tas ir? Vai tā ir tā pati pornogrāfija tikai pie dabas? Atzīstiet, ka pieļaujat iespēju – to tā varētu nosaukt, ne? Vismaz tās bija manas pirmās asociācijas, tāpēc, kad redzēju, par ko patiesībā ir stāsts, elpu aizturējusi skatījos video.
Pēc tam sēdēju un domāju, vai skolās tā varētu pasniegt bioloģiju? Vai arī tomēr jāizvēlas citi termini, savādāks apraksts?
svētdiena, 2010. gada 7. novembris
9/101 - Pēdējie 20 Ls
Ko es nopirktu par saviem pēdējiem 20 latiem?
Pirmā doma man galvā bija - sasodīti maz gan nu palicis pašās beigās pāri. Bet nu labi. Ja tie ir 20 lati, tad tie ir 20 lati. Ko es ar tiem darītu?
Nopirktu vajadzīgos produktus, kas nepieciešami, lai uzceptu kādu gardu kūku saviem mīļajiem. Domāju, iekļautos kādos 8-10 latos. Un tad nu pārējo atdotu pirmajam pretimnācējam, kuram man intuitīvi liktos - viņam tie tiešām nepieciešami visvairāk. Ir taču citreiz bijuši tādi brīži, kad nopērc saldējumu, ej pa ielu ēd, un pretī nāks kāds cilvēks, kuram liela rūpju rieva pierē, un nez kāpēc liekas, viņš tos santīmus, ko es iztērēju saldējumam, būtu iztērējis prātīgāk.
Ir jau ir nepieciešami vieglprātīgi mirkļi dzīvē, bet ne par pēdējo naudu. Tā nu es to noteikti atdotu tam pretimnācējam, nevis ēstu saldējumu. Varbūt beigās sanāks tā, ka būšu iedevusi viņam nevis naudu, bet gan kādu fantastisku mirkli, ko ilgi atcerēties.
Bet to kūku. Nu to es tā gribu. Savējie ir un paliek savējie. Un ja man jāizvēlas vai dot latu ubagam uz ielas, vai par to latu pagatavot ko gardu un aizvest vectēvam... nu vismaz man izvēle ir skaidra. Par savējiem stāvēšu un kritīšu.
Pirmā doma man galvā bija - sasodīti maz gan nu palicis pašās beigās pāri. Bet nu labi. Ja tie ir 20 lati, tad tie ir 20 lati. Ko es ar tiem darītu?
Nopirktu vajadzīgos produktus, kas nepieciešami, lai uzceptu kādu gardu kūku saviem mīļajiem. Domāju, iekļautos kādos 8-10 latos. Un tad nu pārējo atdotu pirmajam pretimnācējam, kuram man intuitīvi liktos - viņam tie tiešām nepieciešami visvairāk. Ir taču citreiz bijuši tādi brīži, kad nopērc saldējumu, ej pa ielu ēd, un pretī nāks kāds cilvēks, kuram liela rūpju rieva pierē, un nez kāpēc liekas, viņš tos santīmus, ko es iztērēju saldējumam, būtu iztērējis prātīgāk.
Ir jau ir nepieciešami vieglprātīgi mirkļi dzīvē, bet ne par pēdējo naudu. Tā nu es to noteikti atdotu tam pretimnācējam, nevis ēstu saldējumu. Varbūt beigās sanāks tā, ka būšu iedevusi viņam nevis naudu, bet gan kādu fantastisku mirkli, ko ilgi atcerēties.
Bet to kūku. Nu to es tā gribu. Savējie ir un paliek savējie. Un ja man jāizvēlas vai dot latu ubagam uz ielas, vai par to latu pagatavot ko gardu un aizvest vectēvam... nu vismaz man izvēle ir skaidra. Par savējiem stāvēšu un kritīšu.
pirmdiena, 2010. gada 1. novembris
3/101 - Izlasītās grāmatas septembra laikā
Ar grāmatām pa šo laiku ir gājis trakāk, jo vai nu es taisu ēst, vai neesmu mājās, vai arī gludinu veļu, un tātad, skatos filmu. :D Oktobrī vispār neesmu pabeigusi nevienu grāmatu, bet iesāktas pāris stāv.
1. Šarlēne Harisa - Miris līdz tumsai. AK, tu mūžs, kā mani kaitināja tā galvena varone, un jo sevišķi viņas vārds! Sūkija! Bet nu sižeta doma kā tāda ievelk, jo gribējās zināt, ar ko viss beigsies.
2. Jānis Mauliņš - Burve. Beidzot izlasīju kādu LATA romānu. Jau sen skatos, skatos, bet nekad nevienu rokās nebiju turējusi, lai arī baigi ziņkārība māca, ko šajā sērijā izdod. Nu nebija ne vainas, lai arī otrreiz nekad nelasītu.
3. Biruta Eglīte - Uzdāvini jaunu dienu. Stāsts par ģimeni. Par ģimenes pajukšanu. Un to, kurā mirklī Tu patiesi apzinies īstās vērtības. Žēl, ka parasti tie brīži nav nekādi saulainie dzīvē....
4. Miko Romminens - Alus tarbas romāns. Šamais, šamējais. vaiiiii... Manām ausīm likās nepanesami, bet pierod. Vai pareizāk sakot, pierodi lasīt pāri šiem vārdiem. Pasmieties par cilvēku viennozīmīgi var. :)
1. Šarlēne Harisa - Miris līdz tumsai. AK, tu mūžs, kā mani kaitināja tā galvena varone, un jo sevišķi viņas vārds! Sūkija! Bet nu sižeta doma kā tāda ievelk, jo gribējās zināt, ar ko viss beigsies.
2. Jānis Mauliņš - Burve. Beidzot izlasīju kādu LATA romānu. Jau sen skatos, skatos, bet nekad nevienu rokās nebiju turējusi, lai arī baigi ziņkārība māca, ko šajā sērijā izdod. Nu nebija ne vainas, lai arī otrreiz nekad nelasītu.
3. Biruta Eglīte - Uzdāvini jaunu dienu. Stāsts par ģimeni. Par ģimenes pajukšanu. Un to, kurā mirklī Tu patiesi apzinies īstās vērtības. Žēl, ka parasti tie brīži nav nekādi saulainie dzīvē....
4. Miko Romminens - Alus tarbas romāns. Šamais, šamējais. vaiiiii... Manām ausīm likās nepanesami, bet pierod. Vai pareizāk sakot, pierodi lasīt pāri šiem vārdiem. Pasmieties par cilvēku viennozīmīgi var. :)
4/101 - Vai tiešām es noskatījos tik daudz filmas?
Ja parēķina, cik daudz filmas es esmu noskatījusies pēdējo 2 mēnešu laikā, šķiet, tas ir daudz vairāk nekā 2009. gadā un 2010. gada 8 mēnešos kopā. Atrast to laiku, lai sēdētu pie TV nav viegli. Bet uz kino katru nedēļu aiziet arī nesanāktu.
Lai vai kā, te nu būs saraksts ar filmām, kuras esmu noskatījusies. Lielākā daļa ir filmas, kuras paņēmu no māsas.
1. Robin Hood Man patika filma. Jā, daļēji arī tāpēc, ka man patika aktieri, un noteikti manu patiku iespaidoja fakts, ka man ļoti patīk filma "Gladiators". Un arī sižeta līnija, kas diezgan lielā mērā atšķiras no manas mīļās filmas par Robinu Hudu, ar Kevinu Kostneru galvenajā lomā (1991. gads). Tagad nu ir dilemma, vai šī jaunā filma ar Raselu Krovu galvenajā lomā būs manā mīļāko filmu sarakstā augstākā vietā par veco versiju, kura šajā sarakstā ir jau man no 8 gadu vecuma? Toreiz, astoņos gados, gan es filmu nesāku skatīties no paša sākuma, jo man patiešām nepatika tā aina ar rokas nociršanu, to vienmēr pārtinu uz priekšu (Ak, vecās videokasetes! Vai tādas vēl maz kāds skatās?). Ņemot vērā, ka tas jau īpaši nav svarīgi, lai tā arī paliek. Filma kā tāda - Robins Huds noteikti ir manā favorītu sarakstā.
2. Walk the line Zinu, zinu, kauns, ka neesmu noskatījusies šo filmu agrāk, sevišķi vēl ņemot vērā, ka gribēju to noskatīties vēl tad, kad uz ekrāniem to nerādīja. Lai arī loma, ko Joaquin Phoenix tēloja Gladiatorā nebija īpaši pievilcīga, tieši kopš šīs lomas man viņš iepatikās. Tāpēc arī šoreiz noteicošais iemesls, kāpēc gribēju noskatīties filmu - aktieri. Un tie nelika man vilties. Filma bija fantastiska. Daudz mūzikas, mjā, arī asaras acīs sariesās. Un beigas tādas negaidītas. Ja godīgi, tās aizkustināja vēl vairāk.
3. Forest Gump Viena no visfantastiskākajām filmām pasaulē!
4. The last Airbender Bijām uz kino, uz 3D, jo tas tajā brīdī bija vienīgais seanss, uz ko varējām paspēt. par 3D nerunāsim, biju vīlusies, bet par filmu, redziet, tie, kas redzējuši to multenes seriālu (nezinu, par kādu iet runa, bet tāds esot), tie filmā bija drausmīgi vīlušies, tīri saturiskā ziņā. Man saturiskā ziņā likās interesanti, TIKAI aktieru spēle bija vienkārši nebaudāma. Ar atsevišķiem izņēmumiem, bet lielākā daļa likās tik stīva, samākslota. Tas ļoti traucēja.
5. Licence to wed Robina Viljama dēļ. Kā jau smieklīga romantiskā komēdija ar paredzamām beigām. Es liktu tajā kategorijā - der, gludinot veļu.
6. Just like heaven Šī tieši tajā pašā kategorijā, šoreiz burtiski, gludināju drēbes un skatījos šo filmu. Nereāla, bet varbūt savā ziņā mīļa. Un, protams, ar laimīgām beigām. Kā gan savādāk?
7. Kate and Leopold Khe, Khe, šo filmu iedeva māsa, bet es par tādu pat dzirdējusi nebiju. Bet - ja ir acij tīkami aktieri, kāpēc lai arī neskatītos? Nez, vai tāds vīriešu salīdzinājums - mūsdienu un 19. gadsimta, patiešām ir reāls? Vai arī tā ir pagātnes idealizācija?
8. Maid in Manhattan bez komentāriem, ziniet, cik man drēbes ir jāgludina? :D Bet nu mīļi jau mīļi. Pelnrušķītes stāsts.
9. Mona Lisa smile Šī filma man ļoti patika, gan aktieru, gan arī stāsta dēļ. Protams, ka mēs katrs izvēlamies to, kā dzīvot, un mums nav tiesību šo otra izvēli kritizēt.
10. Sleepless in Seattle Klasika. Romantika. Šoreiz drēbju gludināšana lai pagaida. Man šī filma patika.
11. The Blind Side Ļoti patika šī filma. Emocionāla.
12. The Accidental Husband Atzīšos, skatījos aktiera dēļ. :D Man vienkārši patīk, kā viņš izskatās. Jeffrey Dean Morgan. Pievilcīgs vīrietis. Žēl, ka viņam pārī iedota tik nesmuka aktrise. :( Bet vīrieša dēļ to var pieciest, ne? :D :D :D
13. A lot like love Šī filma ir no laikiem, kad mēs ar vīru vēl nebijām precējušies, ak, jā, un pat bučojušies nebijām, bet uz šo filmu uz kino devāmies kopā. :) Jauks romantisks stāsts. Un ņemot vērā mūsu kopā saiešanas stāstu, es pat teiktu - nebūt ne nereāls, kā tas parasti gadās romantiskās komēdijās.
14. Meet me in Saint Louis ar Judy Garland un absolūti fantastisko ziemassvētku dziesmu - Have yourself a merry little Christmas. Man jau patika. Labi, man patīk vecie mūzikli. Vīrs nesaprata, kā es kaut ko tādu varu paskatīties. Bet es varu. Un vēl apraudāties arī.
15. Holiday in Handcuffs Ar šito filmu man gāja smieklīgi, noskatījos, bet palaidu garām nosaukumu. Kā lai to sameklē? Viss, ko atceros, tur bija tas aktieris, kas spēlēja arī manā bērnības seriālā Glābējzvans, tāpēc paldies wikipedia, atradu, kā sauc to aktieri un atradu, kādās filmās viņš ir spēlējis. Pilnīgi un galīgi - gludināšanas filma.
16. Pope Joan Pirms vairākiem gadiem lasīju grāmatu. Ziniet, parasti taču ir tā, ka grāmata ir nesalīdzināmi labāka par filmu. Reti, reti kad gadās, kad filma tur līdzi. Un šinī gadījumā man gribētos teikt - ka tur līdzi. Tur. Varbūt mani fascinēja sižets, un tāpēc skatījos jau ar tādām priekšnojautām, ka man patiks. Vai tā ir tikai leģenda, kurš to pateiks?
17. Knight and Day Nezinu, kā mani pierunāja skatīties šo filmu ar Tomu Krūzu, bet nu labi. Noskatījos. Un nodomāju, nez, ja tas notiktu īstenībā, viņiem tiešām izdodos tikt līdz beigām dzīviem?
18. Sydnay White Gludināmā filma :D Labais uzvar, ļaunais dabū pēc nopelniem. Idiņi rullē. Nu tāds gaužām tipisks gabals.
19. The last song Ja man būtu pateikts, kas pa aktieriem tēlo, es droši vien nebūtu skatījusies. Bet man to nepateica. Un es noskatījos. Nemaz nebija tik slikta, kā es biju iedomājusies. Bet nu kategorija "gludināmais gabals" tomēr tiek saglabāta.
20. Raise your voice 100% gludināmais gabals. Romantiska tīņu filma, var kaut kur pasmieties, tas labi, savādāk nebūtu jēgas skatīties pat gludinot. Un tās pirmās bučas :D Kā tad bez tām!
Tā lūk. Nākamajā mēnesī vairāk lasīšu grāmatas.
Lai vai kā, te nu būs saraksts ar filmām, kuras esmu noskatījusies. Lielākā daļa ir filmas, kuras paņēmu no māsas.
1. Robin Hood Man patika filma. Jā, daļēji arī tāpēc, ka man patika aktieri, un noteikti manu patiku iespaidoja fakts, ka man ļoti patīk filma "Gladiators". Un arī sižeta līnija, kas diezgan lielā mērā atšķiras no manas mīļās filmas par Robinu Hudu, ar Kevinu Kostneru galvenajā lomā (1991. gads). Tagad nu ir dilemma, vai šī jaunā filma ar Raselu Krovu galvenajā lomā būs manā mīļāko filmu sarakstā augstākā vietā par veco versiju, kura šajā sarakstā ir jau man no 8 gadu vecuma? Toreiz, astoņos gados, gan es filmu nesāku skatīties no paša sākuma, jo man patiešām nepatika tā aina ar rokas nociršanu, to vienmēr pārtinu uz priekšu (Ak, vecās videokasetes! Vai tādas vēl maz kāds skatās?). Ņemot vērā, ka tas jau īpaši nav svarīgi, lai tā arī paliek. Filma kā tāda - Robins Huds noteikti ir manā favorītu sarakstā.
2. Walk the line Zinu, zinu, kauns, ka neesmu noskatījusies šo filmu agrāk, sevišķi vēl ņemot vērā, ka gribēju to noskatīties vēl tad, kad uz ekrāniem to nerādīja. Lai arī loma, ko Joaquin Phoenix tēloja Gladiatorā nebija īpaši pievilcīga, tieši kopš šīs lomas man viņš iepatikās. Tāpēc arī šoreiz noteicošais iemesls, kāpēc gribēju noskatīties filmu - aktieri. Un tie nelika man vilties. Filma bija fantastiska. Daudz mūzikas, mjā, arī asaras acīs sariesās. Un beigas tādas negaidītas. Ja godīgi, tās aizkustināja vēl vairāk.
3. Forest Gump Viena no visfantastiskākajām filmām pasaulē!
4. The last Airbender Bijām uz kino, uz 3D, jo tas tajā brīdī bija vienīgais seanss, uz ko varējām paspēt. par 3D nerunāsim, biju vīlusies, bet par filmu, redziet, tie, kas redzējuši to multenes seriālu (nezinu, par kādu iet runa, bet tāds esot), tie filmā bija drausmīgi vīlušies, tīri saturiskā ziņā. Man saturiskā ziņā likās interesanti, TIKAI aktieru spēle bija vienkārši nebaudāma. Ar atsevišķiem izņēmumiem, bet lielākā daļa likās tik stīva, samākslota. Tas ļoti traucēja.
5. Licence to wed Robina Viljama dēļ. Kā jau smieklīga romantiskā komēdija ar paredzamām beigām. Es liktu tajā kategorijā - der, gludinot veļu.
6. Just like heaven Šī tieši tajā pašā kategorijā, šoreiz burtiski, gludināju drēbes un skatījos šo filmu. Nereāla, bet varbūt savā ziņā mīļa. Un, protams, ar laimīgām beigām. Kā gan savādāk?
7. Kate and Leopold Khe, Khe, šo filmu iedeva māsa, bet es par tādu pat dzirdējusi nebiju. Bet - ja ir acij tīkami aktieri, kāpēc lai arī neskatītos? Nez, vai tāds vīriešu salīdzinājums - mūsdienu un 19. gadsimta, patiešām ir reāls? Vai arī tā ir pagātnes idealizācija?
8. Maid in Manhattan bez komentāriem, ziniet, cik man drēbes ir jāgludina? :D Bet nu mīļi jau mīļi. Pelnrušķītes stāsts.
9. Mona Lisa smile Šī filma man ļoti patika, gan aktieru, gan arī stāsta dēļ. Protams, ka mēs katrs izvēlamies to, kā dzīvot, un mums nav tiesību šo otra izvēli kritizēt.
10. Sleepless in Seattle Klasika. Romantika. Šoreiz drēbju gludināšana lai pagaida. Man šī filma patika.
11. The Blind Side Ļoti patika šī filma. Emocionāla.
12. The Accidental Husband Atzīšos, skatījos aktiera dēļ. :D Man vienkārši patīk, kā viņš izskatās. Jeffrey Dean Morgan. Pievilcīgs vīrietis. Žēl, ka viņam pārī iedota tik nesmuka aktrise. :( Bet vīrieša dēļ to var pieciest, ne? :D :D :D
13. A lot like love Šī filma ir no laikiem, kad mēs ar vīru vēl nebijām precējušies, ak, jā, un pat bučojušies nebijām, bet uz šo filmu uz kino devāmies kopā. :) Jauks romantisks stāsts. Un ņemot vērā mūsu kopā saiešanas stāstu, es pat teiktu - nebūt ne nereāls, kā tas parasti gadās romantiskās komēdijās.
14. Meet me in Saint Louis ar Judy Garland un absolūti fantastisko ziemassvētku dziesmu - Have yourself a merry little Christmas. Man jau patika. Labi, man patīk vecie mūzikli. Vīrs nesaprata, kā es kaut ko tādu varu paskatīties. Bet es varu. Un vēl apraudāties arī.
15. Holiday in Handcuffs Ar šito filmu man gāja smieklīgi, noskatījos, bet palaidu garām nosaukumu. Kā lai to sameklē? Viss, ko atceros, tur bija tas aktieris, kas spēlēja arī manā bērnības seriālā Glābējzvans, tāpēc paldies wikipedia, atradu, kā sauc to aktieri un atradu, kādās filmās viņš ir spēlējis. Pilnīgi un galīgi - gludināšanas filma.
16. Pope Joan Pirms vairākiem gadiem lasīju grāmatu. Ziniet, parasti taču ir tā, ka grāmata ir nesalīdzināmi labāka par filmu. Reti, reti kad gadās, kad filma tur līdzi. Un šinī gadījumā man gribētos teikt - ka tur līdzi. Tur. Varbūt mani fascinēja sižets, un tāpēc skatījos jau ar tādām priekšnojautām, ka man patiks. Vai tā ir tikai leģenda, kurš to pateiks?
17. Knight and Day Nezinu, kā mani pierunāja skatīties šo filmu ar Tomu Krūzu, bet nu labi. Noskatījos. Un nodomāju, nez, ja tas notiktu īstenībā, viņiem tiešām izdodos tikt līdz beigām dzīviem?
18. Sydnay White Gludināmā filma :D Labais uzvar, ļaunais dabū pēc nopelniem. Idiņi rullē. Nu tāds gaužām tipisks gabals.
19. The last song Ja man būtu pateikts, kas pa aktieriem tēlo, es droši vien nebūtu skatījusies. Bet man to nepateica. Un es noskatījos. Nemaz nebija tik slikta, kā es biju iedomājusies. Bet nu kategorija "gludināmais gabals" tomēr tiek saglabāta.
20. Raise your voice 100% gludināmais gabals. Romantiska tīņu filma, var kaut kur pasmieties, tas labi, savādāk nebūtu jēgas skatīties pat gludinot. Un tās pirmās bučas :D Kā tad bez tām!
Tā lūk. Nākamajā mēnesī vairāk lasīšu grāmatas.
otrdiena, 2010. gada 12. oktobris
trešdiena, 2010. gada 6. oktobris
9/101 - Vieglākais lēmums dzīvē.
Šis punkts manā 101 lietas sarakstā tāds interesants. Pilnīgi spontāns, jā, var teikt arī nošpikots galvenajā mājaslapā, pie idejām, kas pirmajā brīdī nešķita nemaz tik sliktas. Šodien, uz dullo gluži jau nu nē, bet izvēlējot pirmo punktu - 26. Skaitlis, ko šobrīd rakstu ailītē par vecumu. UN - 26. punkts ir - uzrakstīt par vieglāko lēmumu savā dzīvē.
1/101 - Grāmatu smaržu valstībā
Izbrīvēt laiku Ne-rīdziniekam aiziet uz Nacionālo Bibliotēku nemaz nav tik viegli. Pirmkārt, kādam ir jāpieskata bērni. Otrkārt, ceļš turp atpakaļ tomēr prasa diezgan laika, līdz ar to pats laiks, ko varēs veltīt, lai ieburtos grāmatu kaudzē, paliek gaužām niecīgs. Bet nu labi. Pirmā diena paliek pirmā diena, es gribēju tikai gaisu apostīt, un apostīšanai ar trim stundām pilnībā pietiek. Vai ne?
Arī savu garo sarakstu izskatīju cauri, atzīmēju grāmatas, pie kurām ir vērts atgriezties, tātad šo punktu sarakstā atzīmēšu kā izsvītrotu.
Kas to zina, cik ilgi bibliotēkā būs kartīšu katalogi, tāpēc jāķer mirklis un jāparakājas par tiem. Jā, ir jau šausmīgi forši, ka visu var atrast interneta katalogā, bet kā man patīk tie skapji un tās atvilktnes! Nākamais apmeklējums - nākampiektdien. Tiekamies Nacionālajā Bibliotēkā.
Arī savu garo sarakstu izskatīju cauri, atzīmēju grāmatas, pie kurām ir vērts atgriezties, tātad šo punktu sarakstā atzīmēšu kā izsvītrotu.
Kas to zina, cik ilgi bibliotēkā būs kartīšu katalogi, tāpēc jāķer mirklis un jāparakājas par tiem. Jā, ir jau šausmīgi forši, ka visu var atrast interneta katalogā, bet kā man patīk tie skapji un tās atvilktnes! Nākamais apmeklējums - nākampiektdien. Tiekamies Nacionālajā Bibliotēkā.
ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris
Odrijas Hepbernas padomi
Neesmu īsta Facebook fane, un ieeju tur ļoti reti, bet vienreiz uzdūros vienam padomu rakstam, kas ceļo apkārt ļoti daudzās vietās, bet līdz šim nebiju tādu redzējusi, tāpēc gribēju padalīties. Īsi, kodolīgi, bet patiesi teikti vārdi.
trešdiena, 2010. gada 29. septembris
Eko cigaretes?
Manu uzmanību šoreiz piesaistīja divu, manuprāt, nesavienojamu jēdzienu salikums vienā teikumā – EKO un cigaretes. Ko Jūs par to domājat? Ir iespējamas eko cigaretes? Un vai smēķētājs šo izdzirdot būtu stāvā sajūsmā, ka nu var ne tikai ekoloģisko pārtiku pirkt, ko viņš droši vien arī, un ekoloģiskos mazgāšanas līdzekļus, nu viņš varēs arī ekoloģiski smēķēt.
otrdiena, 2010. gada 21. septembris
87/101 - Es to izdarīju!
Piektais latiņš ieripo krājkasītē, piektais punkts pilnībā izpildīts. Šis savā ziņā bija visvienkāršākais, nu... visātrāk izdarāmais noteikti:
87. Izdzēsties no draugiem.lv
87. Izdzēsties no draugiem.lv
pirmdiena, 2010. gada 20. septembris
88/101 - Ferma!
Varbūt kādam tas liksies smieklīgi, bet es patiešām tam nespēju līdz šim atrast laiku - apskatīties to Fermu. Pirms kāda laika, kad, šķiet, tikpat kā ikviena avīze, žurnāls rakstīja par šo cilvēces apsēstību ar Fermu, jau nodomāju -nu takš jāpaskatās man arī, kas tad tur īsti ir, ka cilvēki tik ļoti atkarīgi kļūst, ka, aizejot ciemos, pirmie vārdi bezmaz vai ir nevis "Apsveicu dzimšanas dienā!", bet gan "Var fiksi pie datora? Man fermā raža jānovāc..."
Sekss un mazpilsēta
Vienā pavecā „Sestdienā” (konkrētāk ja gribētu, tad vienā no jūnija, 2010) manu uzmanību piesaistīja raksts „Sekss un mazpilsēta”. To izlasot sapratu, ak, cik dažādas mums asociācijas ar nosaukumu. Raksts bija par zvaigznēm, slavenībām un pozēšanu kailfoto, bet man pirmais nāca prātā Latvijas mazpilsētas un kā tajās var noslēpt/nenoslēpt seksa dzīvi.
Kā Jūs domājat – var?
Kā Jūs domājat – var?
Kļūdas, kuras pieļaujam domājot
Viendien apsēdos un padomāju. Un izdomāju, ka vajag vēl padomāt. Ir tādas Tipiskas domāšanas kļūdas, kuras ik pa laikam mēs neapzināti pieļaujam, bet par tām piedomājot, varētu izvairīties. Vari ticēt vai neticēt uzskatam, ka mēs ar domām ietekmējam matēriju, bet to, kā cilvēks pats sevi noskaņo ar attiecīgu domāšanu gan noteikti vari novērot.
pirmdiena, 2010. gada 13. septembris
Tu nepazīsti Gūgles tanti?
Vakar saskāros ar 'foršu' lietu, ar ko laikam tīri teorētiski var saskarties ikviens, kas kaut ko ir uzrakstījis, nobildējis. Tātad - mans teksts plus manas bildes ir pilnībā, ne vārdu nemainot, paņemts un uzdots par savējo. Un komentāros vēl pietiek bezkaunības apgalvot, ka "Nē, tās esot viņas bildes!" Ar manu bērnu, nu labi, konkrētāk, mana bērna rokām, kas drupina cepumiņus kūkai.
piektdiena, 2010. gada 10. septembris
33/101 - Braila rakstība
Skatos uz punktiņiem un domāju - cik unikāli! Un arī par to, cik jūtīgiem jābūt pirkstiem, lai salasītu rakstīto. Atceros, kā bērnībā trenējos tumsā lasīt. Bet mani pirksti nespēja sajust katru izcēlumu. Jā, atsevišķus burtus varu izšķirt, bet citi saplūst kopā, un tad ej nu zīlē, kas tur bija. Tāpēc Braila rakstā rakstītās ziņas lasu ar acīm. Bet rakstīšanai izvilku no lādes savu veco rakstāmmašīnu.
Nopūtu putekļus, ieliku papīru, un uzrakstīju vēstuli vectēvam. Jau sen to gribēju izdarīt, bet kaut kā nesanāca ikdienā atrast tam brīvu brīdi, tāpēc šo iekļāvu kā punktu savā 101 lietas sarakstā. Un motivācija, saraksta mistiskais spēks nostrādāja.
Nācu arī pie secinājuma, ka tas laikam tāpat kā ar divriteni, aizmirst nav iespējams, un pirksti tik veikli atrada pareizos taustiņus, iegaumēja kombinācijas. Prieks pašai par sevi.
Rīt jādodas uz pastu, meklēt aploksne kā manas 7 lielās lapas loksnes aizsūtīt. Neredzīgo sūtījumi ir bez maksas, nekādas markas nevajag. Vismaz šajā ziņā neviens neko nemēģina ietaupīt, par to prieks.
Bildi ar uzrakstīto vēstuli gan likt neriskēju. Personiskā satura informācijas dēļ. Ja nu kāds no Jums, lasītāji, māk lasīt Braila rakstā.
Nopūtu putekļus, ieliku papīru, un uzrakstīju vēstuli vectēvam. Jau sen to gribēju izdarīt, bet kaut kā nesanāca ikdienā atrast tam brīvu brīdi, tāpēc šo iekļāvu kā punktu savā 101 lietas sarakstā. Un motivācija, saraksta mistiskais spēks nostrādāja.
Nācu arī pie secinājuma, ka tas laikam tāpat kā ar divriteni, aizmirst nav iespējams, un pirksti tik veikli atrada pareizos taustiņus, iegaumēja kombinācijas. Prieks pašai par sevi.
Rīt jādodas uz pastu, meklēt aploksne kā manas 7 lielās lapas loksnes aizsūtīt. Neredzīgo sūtījumi ir bez maksas, nekādas markas nevajag. Vismaz šajā ziņā neviens neko nemēģina ietaupīt, par to prieks.
Bildi ar uzrakstīto vēstuli gan likt neriskēju. Personiskā satura informācijas dēļ. Ja nu kāds no Jums, lasītāji, māk lasīt Braila rakstā.
trešdiena, 2010. gada 1. septembris
8/101 - Natalie Merchant
Šo punktu, astoto, iekļāvu.. jā, jā.. mūzikas mīlestības dēļ. Kurš var aprakstīt to sajūtu, kad īstajā brīdī dzirdi īsto melodiju?
Pirmais atklājums nemaz nebija man pašai jāmeklē. Māsa, izlasot manu sarakstu, skaidri un gaiši uzprasīja - šādu dziedātāju zini? Tas esot viņas pēdējā laika atklājums.
Vārds, uzvārds man neko neizteica. Bet melodija paņēma mani no pirmā brīža. Pirmās asociācijas - Tracy Chapmann. Izrādās, viņām ir arī kopēja dziesma (Kā es to varēju palaist garām, nesaprotu, jo Tracy Chapmann vienkārši dievinu).
Tagad klausos dziesmu pēc dziesmas no Natalie Merchant repertuāra, un man trūkst vārdu. Tāpēc vairāk neteikšu neko, jo, šķiet, visi vārdi būs lieki. Ļoti dvēseliski.
P.S. Tagad iekš twitter jāieraksta, lai Jūs man iesakāt kādu dziesmu. Vai arī tepat, komentāros. O, cik daudz jauna tā var uzzināt!
Pirmais atklājums nemaz nebija man pašai jāmeklē. Māsa, izlasot manu sarakstu, skaidri un gaiši uzprasīja - šādu dziedātāju zini? Tas esot viņas pēdējā laika atklājums.
Vārds, uzvārds man neko neizteica. Bet melodija paņēma mani no pirmā brīža. Pirmās asociācijas - Tracy Chapmann. Izrādās, viņām ir arī kopēja dziesma (Kā es to varēju palaist garām, nesaprotu, jo Tracy Chapmann vienkārši dievinu).
Tagad klausos dziesmu pēc dziesmas no Natalie Merchant repertuāra, un man trūkst vārdu. Tāpēc vairāk neteikšu neko, jo, šķiet, visi vārdi būs lieki. Ļoti dvēseliski.
P.S. Tagad iekš twitter jāieraksta, lai Jūs man iesakāt kādu dziesmu. Vai arī tepat, komentāros. O, cik daudz jauna tā var uzzināt!
pirmdiena, 2010. gada 30. augusts
3/101 - Kāpēc Nīče raudāja?
Manā sarakstā nevienu nešausmina lēkšana ar gumiju, bet grāmatu skaits, ko esmu apņēmusies izlasīt - tas gan. Un ziniet, kā ir... Kad sastādīju sarakstu, man itin nemaz prātā neienāca doma, ka tas nav izdarāms, vai ka tieši šie, ar grāmatām saistītie punkti būtu vissarežģītāk izpildāmie. Toties tagad, kad jau ne viens vien man par to pārjautā, kā es tik daudz izlasīšot, atzīstos, kritu grēkā un nobijos. Vienu mirkli. Tagad gan esmu atžirgusi un ja tā parēķina, 101 grāmata uz 1001 dienām, tas būtu tā rupji rēķinot - viena grāmata uz 10 dienām. 3 grāmatas mēnesī. Tas tiešām ir tik traki? Labi, man arī citos saraksta punktos ir minētas grāmatas, tad tas skaitlis sanāk lielāks.. Bet tik un tā. Ne jau visas būs tā kā Kolīnas Makkalovas "Morgana ceļš".
Labi, bet nu pie atskaites. Pirmā grāmata, kuru izlasīju, kopš saraksta sastādīšanas, ir Ērvina D. Jaloma "Kāpēc Nīče raudāja?"
Neatstāstīšu saturu, jo savādāk nebūs interesanti. Es patiesi aizrāvos ar šo grāmatu, lai arī mani sākumā īsti neuzrunāja reālu personāžu kā grāmatas tēlu izvēle. Tomēr lasīšanas procesā spēju no tā distancēties, lai patiesi izbaudītu ikvienu domas eksperimentu, ikvienu niansi.
Iepatikās arī autora izteiktā doma, tālāk citēju -
"Pirms vairākiem gadiem kādā esejā, kur stāstīju par darba "Kāpēc Nīče raudāja?" tapšanu, es citēju Andrē Žida frāzi: "Vēsture ir fikcija par notikušo. Turpretī fikcija ir vēsture, kas varēja notikt". Fikcija ir vēsture, kas varēja notikt. Lieliski! Tieši tādu darbu es vēlējos radīt. Mans romāns "Kāpēc Nīče raudāja?" patiesi būtu varējis notikt. Ņemot vērā psihoterapijas visai neticamo vēsturi, visi šai grāmatā aprakstītie notikumi patiesi būtu varējuši īstenoties dzīvē, ja vien vēstures ass būtu tikai drusciņ pagriezusies."
Citāti ir interesanta padarīšana. Katrs vienā un tajā pašā darbā var izcelt pilnīgi citus vārdus. Man vienmēr ir paticis pētīt citu iezīmētās vietas, piebildes. Pati svešās grāmatās neko neatzīmēju, jo man nepatiktu, ja tieši MANĀ grāmatā kāds atzīmētu savas domas, tāpēc spilgti atceros ainu no vidusskolas, kad biju aizņēmusies no skolasbiedrenes "Parfīmu" - kad atdevu grāmatu atpakaļ, viņa skumji nopūtās, to cauršķirstot, ka es nekādas piezīmes ar zīmuli neesmu veikusi. Mums abām patika pētīt citu izceltās vietas, bet man patika piezīmes veikt tikai SAVOS eksemplāros.
Dažas domas, kuras piefiksēju es, lai nepiemirstu ar tām saistītās pārdomas:
"Es iedomājos, kā Šopenhauers un Spinoza tiek destilēti, kondensēti un cauri acs zīlītei, pa optisko nervu kā pa piltuvi nonāk tieši mūsu pakauša daivās."
"Dīvainas domas - cerebrālas dzemdību sāpes, paša nāves izvēlēšanās, drosme atļauties melnos periodus. Viņš nav neprātīgs, Jozef. Es tikai gribētu zināt - vai tas ir traks saprāts vai vieds neprāts."
"Dārgais draugs, man nepietiek enerģijas pārrakstīt šo vēstuli. Lūdzu, atsūti to man atpakaļ." Visideālākais vēstules nobeigums (Ak, piedod, Seneka!)
"Vienkāršai grēksūdzei tāds spēks nepiemīt, Jozef. Ja piemistu, tad būtu grūti sameklēt neirotisku katoli."
Grāmatu ņēmu no bibliotēkas, bet par šo viennozīmīgi varu teikt - gribu arī tādu savā plauktā. Tā tur būs.
Labi, bet nu pie atskaites. Pirmā grāmata, kuru izlasīju, kopš saraksta sastādīšanas, ir Ērvina D. Jaloma "Kāpēc Nīče raudāja?"
Neatstāstīšu saturu, jo savādāk nebūs interesanti. Es patiesi aizrāvos ar šo grāmatu, lai arī mani sākumā īsti neuzrunāja reālu personāžu kā grāmatas tēlu izvēle. Tomēr lasīšanas procesā spēju no tā distancēties, lai patiesi izbaudītu ikvienu domas eksperimentu, ikvienu niansi.
Iepatikās arī autora izteiktā doma, tālāk citēju -
"Pirms vairākiem gadiem kādā esejā, kur stāstīju par darba "Kāpēc Nīče raudāja?" tapšanu, es citēju Andrē Žida frāzi: "Vēsture ir fikcija par notikušo. Turpretī fikcija ir vēsture, kas varēja notikt". Fikcija ir vēsture, kas varēja notikt. Lieliski! Tieši tādu darbu es vēlējos radīt. Mans romāns "Kāpēc Nīče raudāja?" patiesi būtu varējis notikt. Ņemot vērā psihoterapijas visai neticamo vēsturi, visi šai grāmatā aprakstītie notikumi patiesi būtu varējuši īstenoties dzīvē, ja vien vēstures ass būtu tikai drusciņ pagriezusies."
Citāti ir interesanta padarīšana. Katrs vienā un tajā pašā darbā var izcelt pilnīgi citus vārdus. Man vienmēr ir paticis pētīt citu iezīmētās vietas, piebildes. Pati svešās grāmatās neko neatzīmēju, jo man nepatiktu, ja tieši MANĀ grāmatā kāds atzīmētu savas domas, tāpēc spilgti atceros ainu no vidusskolas, kad biju aizņēmusies no skolasbiedrenes "Parfīmu" - kad atdevu grāmatu atpakaļ, viņa skumji nopūtās, to cauršķirstot, ka es nekādas piezīmes ar zīmuli neesmu veikusi. Mums abām patika pētīt citu izceltās vietas, bet man patika piezīmes veikt tikai SAVOS eksemplāros.
Dažas domas, kuras piefiksēju es, lai nepiemirstu ar tām saistītās pārdomas:
"Es iedomājos, kā Šopenhauers un Spinoza tiek destilēti, kondensēti un cauri acs zīlītei, pa optisko nervu kā pa piltuvi nonāk tieši mūsu pakauša daivās."
"Dīvainas domas - cerebrālas dzemdību sāpes, paša nāves izvēlēšanās, drosme atļauties melnos periodus. Viņš nav neprātīgs, Jozef. Es tikai gribētu zināt - vai tas ir traks saprāts vai vieds neprāts."
"Dārgais draugs, man nepietiek enerģijas pārrakstīt šo vēstuli. Lūdzu, atsūti to man atpakaļ." Visideālākais vēstules nobeigums (Ak, piedod, Seneka!)
"Vienkāršai grēksūdzei tāds spēks nepiemīt, Jozef. Ja piemistu, tad būtu grūti sameklēt neirotisku katoli."
Grāmatu ņēmu no bibliotēkas, bet par šo viennozīmīgi varu teikt - gribu arī tādu savā plauktā. Tā tur būs.
Pirms un pēc bērniem
Garām ejot uzgāju šādu sarakstu - 70 lietas, ko izdarīt pirms bērniem. Lasu punktu pa punktam un domāju - vai tiešām šīs lietas PĒC bērniem vairs nevar izdarīt? Var jau būt, ka tā tas nav domāts, bet kaut kā automātiski saslēdzas kopā tie PIRMS un PĒC, daļēji viens otru izslēdzot, jo, ja jau ir PIRMS un PĒC, kā divas dažādas esamības, tātad ir kaut kas kardināli mainījies, lai varētu šādus stāvokļus izdalīt.
Jā, ar bērnu piedzimšanu dzīve mainās (to nenoliegs neviens), un spontāna ceļa somu kravāšana, lai aizbrauktu prom, nevienam nesakot, vairs nespīd. BET, itin visu var izdarīt, un robežas nebūt netiek nospraustas tik ap Tavu stūrīti, kur nu ar bērniem esi ieslodzīts. Robežas ir tieši tikpat plašas kā pirms tam (kas zina, varbūt vēl plašākas), JA vien pats tās nesašaurini: "Ak, ko nu es, man jau bērni." Ja tāda tā dziesma, tad gan ir dimbā. Jo robežas ir tiešā savienojumā ar mūsu sajūtām par robežām. Savā ziņā pluss, jo nav jātērē lieki spēki tās paplašinot/sašaurinot, tas notiek automātiski.
Kas man iekrita acīs, tikpat kā visi punkti ietver sevī aktīvu darbību. Interesanti, cik vecāku piekristu tādam apgalvojumam, ka pēc bērnu piedzimšanas vairs šādām lietām nav laika? Uzdrīkstēšos apgalvot, ka tādu nebūtu daudz. Nekāda paralīze PĒC nenotiek, un var gan kalnos kāpt, gan peldēt, gan ar riteni braukt. Vēl vairāk - to visu var mācīt vienam jaunam cilvēkbērnam, parādot, ka robežas ir tik plašas, cik mēs paši tās nospraužam.
Es tādu sarakstu nebūtu sastādījusi. Jo kā jau ar ikvienu sarakstu - tas papildinās (nu gluži kā mans 101 lietu saraksts...). Un ja man būtu bijis tāds saraksts - "Lietas, kas jāizdara pirms bērniem", kas to zina, vai man tagad būtu bērni. Tas ir līdzīgi kā no sērijas - vispirms es iegūšu izglītību, tad domāšu par bērniem; kad izglītība iegūta, tad - pag, pag, vispirms karjera, tad bērni. Kad karjera uzņem apgriezienus, tad vēl vajag mašīnu, tad vēl vajag māju ar lielu dārzu. Un tie bērni vienmēr paliek Rītdienā. Rītdienā, kad man būs viss, un tad es varēšu rūpēties par bērniem. Bet vai tad cilvēka dabā ir pateikt "STOP. Te es apstājos, un vairs nekādas izaugsmes!"?
Es nevienu nekūdu, bet daudz labāks saraksts par to, ko izdarīt PIRMS bērniem, ir kaut vai 101 lietu saraksts, kas mudina, motivē arī PĒC bērniem darīt SAVAS lietas, to ko Tu vēlies.
Jā, ar bērnu piedzimšanu dzīve mainās (to nenoliegs neviens), un spontāna ceļa somu kravāšana, lai aizbrauktu prom, nevienam nesakot, vairs nespīd. BET, itin visu var izdarīt, un robežas nebūt netiek nospraustas tik ap Tavu stūrīti, kur nu ar bērniem esi ieslodzīts. Robežas ir tieši tikpat plašas kā pirms tam (kas zina, varbūt vēl plašākas), JA vien pats tās nesašaurini: "Ak, ko nu es, man jau bērni." Ja tāda tā dziesma, tad gan ir dimbā. Jo robežas ir tiešā savienojumā ar mūsu sajūtām par robežām. Savā ziņā pluss, jo nav jātērē lieki spēki tās paplašinot/sašaurinot, tas notiek automātiski.
Kas man iekrita acīs, tikpat kā visi punkti ietver sevī aktīvu darbību. Interesanti, cik vecāku piekristu tādam apgalvojumam, ka pēc bērnu piedzimšanas vairs šādām lietām nav laika? Uzdrīkstēšos apgalvot, ka tādu nebūtu daudz. Nekāda paralīze PĒC nenotiek, un var gan kalnos kāpt, gan peldēt, gan ar riteni braukt. Vēl vairāk - to visu var mācīt vienam jaunam cilvēkbērnam, parādot, ka robežas ir tik plašas, cik mēs paši tās nospraužam.
Es tādu sarakstu nebūtu sastādījusi. Jo kā jau ar ikvienu sarakstu - tas papildinās (nu gluži kā mans 101 lietu saraksts...). Un ja man būtu bijis tāds saraksts - "Lietas, kas jāizdara pirms bērniem", kas to zina, vai man tagad būtu bērni. Tas ir līdzīgi kā no sērijas - vispirms es iegūšu izglītību, tad domāšu par bērniem; kad izglītība iegūta, tad - pag, pag, vispirms karjera, tad bērni. Kad karjera uzņem apgriezienus, tad vēl vajag mašīnu, tad vēl vajag māju ar lielu dārzu. Un tie bērni vienmēr paliek Rītdienā. Rītdienā, kad man būs viss, un tad es varēšu rūpēties par bērniem. Bet vai tad cilvēka dabā ir pateikt "STOP. Te es apstājos, un vairs nekādas izaugsmes!"?
Es nevienu nekūdu, bet daudz labāks saraksts par to, ko izdarīt PIRMS bērniem, ir kaut vai 101 lietu saraksts, kas mudina, motivē arī PĒC bērniem darīt SAVAS lietas, to ko Tu vēlies.
svētdiena, 2010. gada 29. augusts
60/101 - Sikspārņu medībās
Ar šo tiek ievilkts pirmais ķeksītis manā 101 lietas sarakstā. Vakar vakarā biju Siguldā vērot sikspārņus (vairāk par pasākumu šeit).
Jau sen, kopš skolas laikiem esmu vēlējusies redzēt sikspārņus. Vai nav viņi fascinējoši? Vienīgie zīdītāji, kas pielāgojušies lidošanai, un vēl ar tādiem mītiem apvīti (vampīrmītiem, protams). Kādreiz, kad dzīvoju Siguldā, dzīvoju nu.. 100 metrus no sikspārņu ziemošanas vietas, bet nekad netiku tāpat vien redzējusi, un arī speciāli atradusi laiku, lai gaidītu sikspārņu parādīšanos, arī neesmu. Tāpēc tā bija viena no lietām, kuru iekļāvu sarakstā, lai beidzot patiešām atrastu laiku. Un kad vēl labāk doties sikspārņu medībās, ja ne kopā ar zinošiem cilvēkiem?
Ar speciālu ultra skaņas aparātu gājām klausīties. Ekspertuprāt, mēs dzirdējām divus sikspārņus (katrai no sugām ir cita frekvence, un savādāki hmm... kā nez to lai nosauc? - saucieni?) - Natūza sikspārni un Ziemeļu siskpārni (Latvijā kopumā ir sastopamas 16 sikspārņu sugas). Tie, ko mēs redzējām laidelējamies pa ūdens virsu kukaiņu medībās, noteikti bija Natūza sikspārņi. Viņi vakarnakt laidelējās gluži kā cirka zvaigznes, starmešu gaismas un aplausu pavadīti. Dažu labu bērnu arī nobiedēja.
Natūza sikspārnis (Pipistrellus nathusii). (Burvīgais attēls ņemts no naturephoto-cz.eu )
Laikam jau jāatzīstas, ka par sikspārņiem zināju samērā maz. Tik vien, cik ar vienu aci kādos dabas raidījumos redzēts, bet speciāli meklējusi informāciju nebiju. Tāpēc vakar kāri tvēru ikvienu vārdu, un... UN vai Jūs maz ziniet, cik sikspārņi ir interesanti? Labi, būšu konkrētāka - cik neparasta ir viņu pārošanās? Pašā aktā jau nekā unikāla nav, bet viss process kopumā...
Sikspārņi pārojas rudenī (vai dažkārt ziemā, bet par to nedaudz vēlāk), tēviņi aicina mātītes ar īpašiem saucieniem, kuri pat mēdzot būt tik zemā frekvencē, lai arī cilvēks kaut ko sadzirdētu, un protams, kā jau daudzas sugas, ņems priekšā, cik tik varēs; pāri sikspārņi neveido. Un tālāk seko interesantākais. Sikspārņi liekas čučēt ziemas miegu, lai pavasarī, kad celtos, mātītes izmantotu "iekonservēto" spermu un paliktu stāvoklī, turklāt - paliktu stāvoklī tikai tad, ja viņas to gribēs, piemēram, sliktu apstākļu iespaidā, mātīte var izlemt nepalikt stāvoklī, lai aiztaupītu liekas rūpes par bērnu/iem.
Par to pārošanos ziemā, sikspārņu tēviņi, kamēr mātītes guļ, mēdzot šad tad paņemt viņas priekšā miegā. Apzināti, neapzināti, kas to lai zina. Atceros, livescience.com lasīju, ka ASV miega traucējumu klīnikā ārstējot sekssomnijas pacientus, kas pa miegam nodarbojoties ar seksu, bet paši to neatceroties. Ja jau nosaukums iedots, tas nozīmē, ka nav tikai pāris izņēmuma gadījumu.
Tā, lūk, sikspārņiem iet. Lai arī šonakt gulētas vien dažas stundas, rīts bija vienkārši fantastisks. Tā vien dēļ ir vērts piecelties, kad visa pilsēta vēl guļ. Miglas vāli pamazām atkāpjas, putni sveic rītu un smarža.... mmmm.. jā, rudens ir klāt! Mans mīļākais gadalaiks! Un vēl maza gandarījuma sajūta, sarakstā sākot ķeksīšus likt. Jūtu, būs labi.
Jau sen, kopš skolas laikiem esmu vēlējusies redzēt sikspārņus. Vai nav viņi fascinējoši? Vienīgie zīdītāji, kas pielāgojušies lidošanai, un vēl ar tādiem mītiem apvīti (vampīrmītiem, protams). Kādreiz, kad dzīvoju Siguldā, dzīvoju nu.. 100 metrus no sikspārņu ziemošanas vietas, bet nekad netiku tāpat vien redzējusi, un arī speciāli atradusi laiku, lai gaidītu sikspārņu parādīšanos, arī neesmu. Tāpēc tā bija viena no lietām, kuru iekļāvu sarakstā, lai beidzot patiešām atrastu laiku. Un kad vēl labāk doties sikspārņu medībās, ja ne kopā ar zinošiem cilvēkiem?
Ar speciālu ultra skaņas aparātu gājām klausīties. Ekspertuprāt, mēs dzirdējām divus sikspārņus (katrai no sugām ir cita frekvence, un savādāki hmm... kā nez to lai nosauc? - saucieni?) - Natūza sikspārni un Ziemeļu siskpārni (Latvijā kopumā ir sastopamas 16 sikspārņu sugas). Tie, ko mēs redzējām laidelējamies pa ūdens virsu kukaiņu medībās, noteikti bija Natūza sikspārņi. Viņi vakarnakt laidelējās gluži kā cirka zvaigznes, starmešu gaismas un aplausu pavadīti. Dažu labu bērnu arī nobiedēja.
Natūza sikspārnis (Pipistrellus nathusii). (Burvīgais attēls ņemts no naturephoto-cz.eu )
Laikam jau jāatzīstas, ka par sikspārņiem zināju samērā maz. Tik vien, cik ar vienu aci kādos dabas raidījumos redzēts, bet speciāli meklējusi informāciju nebiju. Tāpēc vakar kāri tvēru ikvienu vārdu, un... UN vai Jūs maz ziniet, cik sikspārņi ir interesanti? Labi, būšu konkrētāka - cik neparasta ir viņu pārošanās? Pašā aktā jau nekā unikāla nav, bet viss process kopumā...
Sikspārņi pārojas rudenī (vai dažkārt ziemā, bet par to nedaudz vēlāk), tēviņi aicina mātītes ar īpašiem saucieniem, kuri pat mēdzot būt tik zemā frekvencē, lai arī cilvēks kaut ko sadzirdētu, un protams, kā jau daudzas sugas, ņems priekšā, cik tik varēs; pāri sikspārņi neveido. Un tālāk seko interesantākais. Sikspārņi liekas čučēt ziemas miegu, lai pavasarī, kad celtos, mātītes izmantotu "iekonservēto" spermu un paliktu stāvoklī, turklāt - paliktu stāvoklī tikai tad, ja viņas to gribēs, piemēram, sliktu apstākļu iespaidā, mātīte var izlemt nepalikt stāvoklī, lai aiztaupītu liekas rūpes par bērnu/iem.
Par to pārošanos ziemā, sikspārņu tēviņi, kamēr mātītes guļ, mēdzot šad tad paņemt viņas priekšā miegā. Apzināti, neapzināti, kas to lai zina. Atceros, livescience.com lasīju, ka ASV miega traucējumu klīnikā ārstējot sekssomnijas pacientus, kas pa miegam nodarbojoties ar seksu, bet paši to neatceroties. Ja jau nosaukums iedots, tas nozīmē, ka nav tikai pāris izņēmuma gadījumu.
Tā, lūk, sikspārņiem iet. Lai arī šonakt gulētas vien dažas stundas, rīts bija vienkārši fantastisks. Tā vien dēļ ir vērts piecelties, kad visa pilsēta vēl guļ. Miglas vāli pamazām atkāpjas, putni sveic rītu un smarža.... mmmm.. jā, rudens ir klāt! Mans mīļākais gadalaiks! Un vēl maza gandarījuma sajūta, sarakstā sākot ķeksīšus likt. Jūtu, būs labi.
trešdiena, 2010. gada 25. augusts
101 lieta 1001 dienā
Neesmu ne pirmā, un noteikti ne arī pēdējā, kas iedvesmu smēlusies signis.lv un nolēmusi sastādīt sarakstu, lai beidzot izdarītu arī tās lietas, kuras jau kādu laiku vēlos, bet tik atlieku uz nenoteiktu laiku.
Doma tātad - sastādīt 101 lietu sarakstu, kas jāizdara 1001 dienā. (Ideja, kuru var īstenot jebkurš cilvēks jebkurā pasaules malā. Day Zero.)
Pavisam vienkārši. Pēc tam, kad sastādīts saraksts. Pirmajā iedvesmas uzplūdā sarakstīju 67 lietas, lai vēlāk, pēc neliela atelpas brīža, turpinātu. Lai arī pirmajā brīdī šķita, kas tad tur - tikai simts un viena lieta, īstenībā nav gan tāds spļāviens vējā. Mazliet vajadzēja arī piedomāt, lai arī lielākā daļa ir spontāni pierakstītas idejas.
Bet nu saraksts ir gatavs. Tik vien kā jāīsteno. Sākuma datums - 2010. gada 25. augusts. Finišs - 2013. gada 23. maijs. AIZIET!
Tas, ko varētu vispārīgi salikt zem Kultūras nosaukuma.
1. Atjaunot Nacionālās bibliotēkas karti un beidzot aiziet ar savu garo sarakstu vienu dienu līdz Letonikas nodaļai.
2. Atbildēt uz jautājumiem „50 Questions That Will Free Your Mind” http://www.marcandangel.com/2009/07/13/50-questions-that-will-free-your-mind/
3. Izlasīt 101 grāmatu.
4. Noskatīties 101 filmu.
5. Noskaidrot kāda cilvēka, kuru es uzskatu par pilnīgi pretēju sev, mīļāko grāmatu un izlasīt to.
6. 10 dažādiem cilvēkiem likt ieteikt kādu grāmatu – un tad tās visas izlasīt.
7. Doties uz 5 dažādiem muzejiem 5 dažādās pilsētās. Un patiešām apskatīt to, kas tur ir. Un par to uzrakstīt. (Piena muzejs, Maizes muzejs)
8. Atklāt vismaz 5 jaunas grupas/izpildītājus, par kuriem pirms tam pat nenojautu. Tas nozīmē, ieklausīties visā, ko man kāds iesaka. Vai arī izvēlēties kādā kartotēkā pilnīgi svešu izpildītāju nosaukumu un noklausīties to.
9. Uzrakstīt par vismaz 30 lietām no http://creativewritingprompts.com/
10. Sastādīt 101 labāko citātu sarakstu.
11. Sastādīt 101 labāko grāmatu sarakstu.
12. Sastādīt 101 labāko filmu sarakstu.
13. Sastādīt 101 labāko dziesmu sarakstu.
14. Izlasīt Šekspīra kopotos rakstus un par katru darbu uzrakstīt iespaidus. Nepārspīlējot ar apjomu.
15. Papildināt vārdu krājumu ar 101 jaunu vārdu, precīzāk – ar sarežģītiem svešvārdiem, protams – arī iemācoties, ko tie nozīmē.
16. Izlasīt 10 biogrāfijas.
17. Izveidot ģimenes koku.
18. Vecpiebalgā dziedāt Vecpiebalgas ūdensrozes.
19. Atgriezties maģistra studijās, bet ja tas nebūs iespējams, tad vismaz iesākt maģistra darbu.
20. Aiziet uz operu.
Saikne ar Citiem.
21. Piedalīties visās vēlēšanās, cik šajā laikā būs.
22. Aiziet ar bērniem uz cirku.
23. Aiziet ar bērniem uz leļļu teātri.
24. Aiziet ar bērniem uz Zoo.
25. Sarīkot ar draugiem 5 tematiskās ballītes, to starpā noteikti zemeņu balli.
26. Noorganizēt klases salidojumu (tāds kopš skolas beigšanas nav bijis).
27. Aiziet ar vīru uz kādu klubu/bāru atpūsties.
28. Skaitīt/lasīt dzeju neredzīgajiem.
29. Iemācīties spēlēt zoli.
30. Piedalīties kādā labdarībā.
31. Aiziet uz 5 kafejnīcām, bez īpaša iemesla pasēdēt. Un, iedzert kafiju.
32. Aizbraukt vismaz uz 5 tām Latvijas pilsētām, kurās ne reizi neesmu bijusi. Gan jau tādas atradīsies.
33. Uzrakstīt vēstuli Braila rakstā vecamtēvam.
34. Sarīkot Monopola vakaru
35. Uzaicināt draugus uz sālsmaizi.
36. Katru gadu ar draudzenēm braukt uz Saulkrastiem.
37. Vienu gadu aizsūtīt visiem draugiem, radiem apsveikumus ziemassvētkos, ar roku rakstītus.
Iemācīties/ izdarīt pašas rokām.
38. Sadūšoties un pagatavot vismaz 5 ēdienus ar garnelēm (kuras līdz šim man it kā negaršo).
39. Beidzot uzcept siera kūku. Tieši ceptu.
40. Pagatavot vismaz 50 ēdienus no G. Lindes, H.Knobloha grāmatas „Labu apetīti!” (izdota 1973. gadā)
41. Izaudzēt milzu ķirbi
42. Pagaršot 10 jaunus pārtikas produktus.
43. 10 reizes veiksmīgi pagatavot 10 dažādus mafinus.
44. Bērniem uz dārziņa pasākumiem pagatavot maskas. Pašai.
45. Uzadīt cimdus (zeķes šogad uzadīju).
46. Uzadīt vai uztamborēt kaut ko apjomīgāku, piemēram, džemperi.
47. Pagatavot ziepes.
48. Pagatavot pašai savu ķermeņa eļļu/krēmu.
49. Iestādīt vismaz 5 kokus.
50. Visas garšvielas izaudzēt pašai.
51. Iesākumā savā bišu dravā ieviest 2 stropus.
52. Iegādāties kādu istabas augu un noturēt to pie dzīvības.
53. Pagatavot mājas vīnu.
54. Izslaukt govi.
55. Uzmeistarot pašai sev auskarus.
56. Pagatavot 15 dažādus ievārījumus.
57. Salasīt dzērvenes, un katru dienu apēst pa saujai, līdz tās izbeidzas.
Aktīvi.
58. Laivot (Gauja neskaitās)
59. Izlekt ar gumiju Siguldā.
60. Doties uz sikspārņu nakti.
61. Slēpot.
62. Braukt ar moci, t.i., atrast kādu, kurš izvizina. (āķis slēpjas tur, ka nevienam no pazīstamajiem moča nav.)
63. Bļitkot uz ledus.
64. Nomest 15 kg svara.
65. Spēlēt golfu.
66. Aizbraukt uz Munameģi.
67. Aizbraukt uz Gaiziņkalnu.
68. Peldēties naktī kailai.
69. Teikt JĀ visam pilnīgi visam vienu dienu.
70. Peldēties vismaz 20 dažādās ūdenstilpnēs.
71. Sakurt ziemā sniegā ugunskuru un uzcept desu.
Lietas, kuras sen vēlos izdarīt/nopirkt
72. Iegādāties šujmašīnu.
73. Nopirkt superbingo biļeti.
74. Nopirkt tās mazās loterijas biļetes.
75. Izmēģināt krāsainās kontaktlēcas.
76. Uzšūt klasisku kostīmu. Svārki + žakete.
77. Nopirkt šeikeri.
78. Nopirkt kleitas – lai man skapī stāv 10 kleitas, no kurām var izvēlēties, kuru vilkt. (3 man jau ir, 2010. gada vasarā pirktas)
79. Uzdāvināt sev ziedus. Kopš sāku studēt Rīgā un gāju gar Vērmaņdārzu, vienmēr esmu noskopojusies, lai nopirktu sev ziedus. Apsolos to vismaz vienu reizi izdarīt, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
80. Uzdāvināt ziedus nejauši izvēlētam garāmgājējam.
81. Nogaršot visus Latvijā ražotos alus veidus.
82. Uztaisīt bikini vaksāciju.
83. Aiziet līdz Gemoss veikalam.
84. Apmeklēt kādus ar kulināriju saistītus kursus.
85. Attīstīt bildes. Beidzot.
86. Nopirkt krustvārdu mīklu izdevumu un atrisināt VISAS mīklas.
Ārpus kategorijas.
87. Izdzēsties no draugiem.lv
88. Apskatīties, kas tā Ferma tāda ir.
89. Vajag arī sevi paspīdzināt – aizņemties un noklausīties Prāta Vētras pēdējo albumu.
90. Nedēļu dzīvot ar vegānu ēdienkarti.
91. Vienu dienu atvēlēt laiku, lai sauļotos.
92. Aiziet pie dermatologa.
93. Apmainīt ģimenes ārstu.
94. Nedēļu staigāt basām kājām.
95. Vienu mēnesi pierakstīt itin visus sapņus, ko redzu.
96. Vienu dienu pavadīt gultā, neko nedarot.
97. Uzrakstīt vēstuli sev, kura jāatver 1001 dienā
98. Nepamest novārtā recepšu blogu.
99. Ja vien esošais telefons nenojūk, jaunu nepirkt.
100. Par katru izpildīto uzdevumu cūciņā iemest 1 Ls, lai 1001 dienā iedzertu šampanieti.
101. Sastādīt nākamo 101 lietu sarakstu.
Doma tātad - sastādīt 101 lietu sarakstu, kas jāizdara 1001 dienā. (Ideja, kuru var īstenot jebkurš cilvēks jebkurā pasaules malā. Day Zero.)
Pavisam vienkārši. Pēc tam, kad sastādīts saraksts. Pirmajā iedvesmas uzplūdā sarakstīju 67 lietas, lai vēlāk, pēc neliela atelpas brīža, turpinātu. Lai arī pirmajā brīdī šķita, kas tad tur - tikai simts un viena lieta, īstenībā nav gan tāds spļāviens vējā. Mazliet vajadzēja arī piedomāt, lai arī lielākā daļa ir spontāni pierakstītas idejas.
Bet nu saraksts ir gatavs. Tik vien kā jāīsteno. Sākuma datums - 2010. gada 25. augusts. Finišs - 2013. gada 23. maijs. AIZIET!
Tas, ko varētu vispārīgi salikt zem Kultūras nosaukuma.
1. Atjaunot Nacionālās bibliotēkas karti un beidzot aiziet ar savu garo sarakstu vienu dienu līdz Letonikas nodaļai.
2. Atbildēt uz jautājumiem „50 Questions That Will Free Your Mind” http://www.marcandangel.com/2009/07/13/50-questions-that-will-free-your-mind/
3. Izlasīt 101 grāmatu.
4. Noskatīties 101 filmu.
5. Noskaidrot kāda cilvēka, kuru es uzskatu par pilnīgi pretēju sev, mīļāko grāmatu un izlasīt to.
6. 10 dažādiem cilvēkiem likt ieteikt kādu grāmatu – un tad tās visas izlasīt.
7. Doties uz 5 dažādiem muzejiem 5 dažādās pilsētās. Un patiešām apskatīt to, kas tur ir. Un par to uzrakstīt. (Piena muzejs, Maizes muzejs)
8. Atklāt vismaz 5 jaunas grupas/izpildītājus, par kuriem pirms tam pat nenojautu. Tas nozīmē, ieklausīties visā, ko man kāds iesaka. Vai arī izvēlēties kādā kartotēkā pilnīgi svešu izpildītāju nosaukumu un noklausīties to.
9. Uzrakstīt par vismaz 30 lietām no http://creativewritingprompts.com/
10. Sastādīt 101 labāko citātu sarakstu.
11. Sastādīt 101 labāko grāmatu sarakstu.
12. Sastādīt 101 labāko filmu sarakstu.
13. Sastādīt 101 labāko dziesmu sarakstu.
14. Izlasīt Šekspīra kopotos rakstus un par katru darbu uzrakstīt iespaidus. Nepārspīlējot ar apjomu.
15. Papildināt vārdu krājumu ar 101 jaunu vārdu, precīzāk – ar sarežģītiem svešvārdiem, protams – arī iemācoties, ko tie nozīmē.
16. Izlasīt 10 biogrāfijas.
17. Izveidot ģimenes koku.
18. Vecpiebalgā dziedāt Vecpiebalgas ūdensrozes.
19. Atgriezties maģistra studijās, bet ja tas nebūs iespējams, tad vismaz iesākt maģistra darbu.
20. Aiziet uz operu.
Saikne ar Citiem.
21. Piedalīties visās vēlēšanās, cik šajā laikā būs.
22. Aiziet ar bērniem uz cirku.
23. Aiziet ar bērniem uz leļļu teātri.
24. Aiziet ar bērniem uz Zoo.
25. Sarīkot ar draugiem 5 tematiskās ballītes, to starpā noteikti zemeņu balli.
26. Noorganizēt klases salidojumu (tāds kopš skolas beigšanas nav bijis).
27. Aiziet ar vīru uz kādu klubu/bāru atpūsties.
28. Skaitīt/lasīt dzeju neredzīgajiem.
29. Iemācīties spēlēt zoli.
30. Piedalīties kādā labdarībā.
31. Aiziet uz 5 kafejnīcām, bez īpaša iemesla pasēdēt. Un, iedzert kafiju.
32. Aizbraukt vismaz uz 5 tām Latvijas pilsētām, kurās ne reizi neesmu bijusi. Gan jau tādas atradīsies.
33. Uzrakstīt vēstuli Braila rakstā vecamtēvam.
34. Sarīkot Monopola vakaru
35. Uzaicināt draugus uz sālsmaizi.
36. Katru gadu ar draudzenēm braukt uz Saulkrastiem.
37. Vienu gadu aizsūtīt visiem draugiem, radiem apsveikumus ziemassvētkos, ar roku rakstītus.
Iemācīties/ izdarīt pašas rokām.
38. Sadūšoties un pagatavot vismaz 5 ēdienus ar garnelēm (kuras līdz šim man it kā negaršo).
39. Beidzot uzcept siera kūku. Tieši ceptu.
40. Pagatavot vismaz 50 ēdienus no G. Lindes, H.Knobloha grāmatas „Labu apetīti!” (izdota 1973. gadā)
41. Izaudzēt milzu ķirbi
42. Pagaršot 10 jaunus pārtikas produktus.
43. 10 reizes veiksmīgi pagatavot 10 dažādus mafinus.
44. Bērniem uz dārziņa pasākumiem pagatavot maskas. Pašai.
45. Uzadīt cimdus (zeķes šogad uzadīju).
46. Uzadīt vai uztamborēt kaut ko apjomīgāku, piemēram, džemperi.
47. Pagatavot ziepes.
48. Pagatavot pašai savu ķermeņa eļļu/krēmu.
49. Iestādīt vismaz 5 kokus.
50. Visas garšvielas izaudzēt pašai.
51. Iesākumā savā bišu dravā ieviest 2 stropus.
52. Iegādāties kādu istabas augu un noturēt to pie dzīvības.
53. Pagatavot mājas vīnu.
54. Izslaukt govi.
55. Uzmeistarot pašai sev auskarus.
56. Pagatavot 15 dažādus ievārījumus.
57. Salasīt dzērvenes, un katru dienu apēst pa saujai, līdz tās izbeidzas.
Aktīvi.
58. Laivot (Gauja neskaitās)
59. Izlekt ar gumiju Siguldā.
60. Doties uz sikspārņu nakti.
61. Slēpot.
62. Braukt ar moci, t.i., atrast kādu, kurš izvizina. (āķis slēpjas tur, ka nevienam no pazīstamajiem moča nav.)
63. Bļitkot uz ledus.
64. Nomest 15 kg svara.
65. Spēlēt golfu.
66. Aizbraukt uz Munameģi.
67. Aizbraukt uz Gaiziņkalnu.
68. Peldēties naktī kailai.
69. Teikt JĀ visam pilnīgi visam vienu dienu.
70. Peldēties vismaz 20 dažādās ūdenstilpnēs.
71. Sakurt ziemā sniegā ugunskuru un uzcept desu.
Lietas, kuras sen vēlos izdarīt/nopirkt
72. Iegādāties šujmašīnu.
73. Nopirkt superbingo biļeti.
74. Nopirkt tās mazās loterijas biļetes.
75. Izmēģināt krāsainās kontaktlēcas.
76. Uzšūt klasisku kostīmu. Svārki + žakete.
77. Nopirkt šeikeri.
78. Nopirkt kleitas – lai man skapī stāv 10 kleitas, no kurām var izvēlēties, kuru vilkt. (3 man jau ir, 2010. gada vasarā pirktas)
79. Uzdāvināt sev ziedus. Kopš sāku studēt Rīgā un gāju gar Vērmaņdārzu, vienmēr esmu noskopojusies, lai nopirktu sev ziedus. Apsolos to vismaz vienu reizi izdarīt, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
80. Uzdāvināt ziedus nejauši izvēlētam garāmgājējam.
81. Nogaršot visus Latvijā ražotos alus veidus.
82. Uztaisīt bikini vaksāciju.
83. Aiziet līdz Gemoss veikalam.
84. Apmeklēt kādus ar kulināriju saistītus kursus.
85. Attīstīt bildes. Beidzot.
86. Nopirkt krustvārdu mīklu izdevumu un atrisināt VISAS mīklas.
Ārpus kategorijas.
87. Izdzēsties no draugiem.lv
88. Apskatīties, kas tā Ferma tāda ir.
89. Vajag arī sevi paspīdzināt – aizņemties un noklausīties Prāta Vētras pēdējo albumu.
90. Nedēļu dzīvot ar vegānu ēdienkarti.
91. Vienu dienu atvēlēt laiku, lai sauļotos.
92. Aiziet pie dermatologa.
93. Apmainīt ģimenes ārstu.
94. Nedēļu staigāt basām kājām.
95. Vienu mēnesi pierakstīt itin visus sapņus, ko redzu.
96. Vienu dienu pavadīt gultā, neko nedarot.
97. Uzrakstīt vēstuli sev, kura jāatver 1001 dienā
98. Nepamest novārtā recepšu blogu.
99. Ja vien esošais telefons nenojūk, jaunu nepirkt.
100. Par katru izpildīto uzdevumu cūciņā iemest 1 Ls, lai 1001 dienā iedzertu šampanieti.
101. Sastādīt nākamo 101 lietu sarakstu.
otrdiena, 2010. gada 3. augusts
Baltais patisons
"Jā, mammu, arī patisoniem tā ir. Baltais patisons nemaz nav balts, bet tāds iezaļgans. Vakar samarinēju."
Brālis stāv blakus, galīgi apjucis. Prasu, kas tad viņam. Viņš neizpratnē, pārjautā: "Kāpēc patisons ir balts un turklāt vēl izrādās ne balts, bet zaļš?"
"Nu kā, tā šķirne tāda ir, skaitās baltie, bet īsti balti gan neizskatās."
Brālis sāk smieties. "A es domāju, ka Tu par to vampīraktieri runā!"
Pēc labas pauzes smieklu jautāju: "Kā tad tu iedomājies es viņu marinēju."
"Tāpēc jau saku, pilnīgi nesapratu, kādu sviestu tu tur mammai stāsti, ka esi patisonu iemarinējusi."
Brālis stāv blakus, galīgi apjucis. Prasu, kas tad viņam. Viņš neizpratnē, pārjautā: "Kāpēc patisons ir balts un turklāt vēl izrādās ne balts, bet zaļš?"
"Nu kā, tā šķirne tāda ir, skaitās baltie, bet īsti balti gan neizskatās."
Brālis sāk smieties. "A es domāju, ka Tu par to vampīraktieri runā!"
Pēc labas pauzes smieklu jautāju: "Kā tad tu iedomājies es viņu marinēju."
"Tāpēc jau saku, pilnīgi nesapratu, kādu sviestu tu tur mammai stāsti, ka esi patisonu iemarinējusi."
Pirmo reizi kāzās
Beidzot draugi sāk precēties! Četriem gadiem bija jāpaiet..
Vienu reizi es esot bijusi uz kāzām bērnībā, bet kurš tad to spēj atcerēties. Atmiņu nekādu. Kaut gan vienas tādas miglainas ir, par čigāniem, kas dīvaini saģērbušies bija ieradušies.
Nākamās kāzas bija savējās. Fantastiskas! No jaunlaulāto skatupunkta, kad viss pārējais ir pofig, un viss pasākums ir veltīts Tev. Ak...... Jau saku Jurim, jāprecās atkal, lai varētu uzrīkot tādu pasākumu. Viņš teica, pēc 16 gadiem. :)
Pagājušo nedēļu biju uz kāzām kā viesis. Redzot un dzirdot šo to, kas jaunajam pārim paliek nezinām (un labi, ka tā!), tomēr pāri visam, izbaudot pasākumu, labi noorganizētu pasākumu.
Nākamnedēļ uz nākamajām kāzām. Kurām jāgatavojas nedaudz nopietnāk, kā nekā - labākā draudzene precas, viņa bija tā, kas parūpējās arī, lai manas kāzas būtu fantastiskas!
Vēl atliek tikai cerēt, ka kādu reizi būšu kāzās no vedējpāra lomas. :) Ak jā, un no sievasmātes un vīramātes lomas arīdzan ;)
Vienu reizi es esot bijusi uz kāzām bērnībā, bet kurš tad to spēj atcerēties. Atmiņu nekādu. Kaut gan vienas tādas miglainas ir, par čigāniem, kas dīvaini saģērbušies bija ieradušies.
Nākamās kāzas bija savējās. Fantastiskas! No jaunlaulāto skatupunkta, kad viss pārējais ir pofig, un viss pasākums ir veltīts Tev. Ak...... Jau saku Jurim, jāprecās atkal, lai varētu uzrīkot tādu pasākumu. Viņš teica, pēc 16 gadiem. :)
Pagājušo nedēļu biju uz kāzām kā viesis. Redzot un dzirdot šo to, kas jaunajam pārim paliek nezinām (un labi, ka tā!), tomēr pāri visam, izbaudot pasākumu, labi noorganizētu pasākumu.
Nākamnedēļ uz nākamajām kāzām. Kurām jāgatavojas nedaudz nopietnāk, kā nekā - labākā draudzene precas, viņa bija tā, kas parūpējās arī, lai manas kāzas būtu fantastiskas!
Vēl atliek tikai cerēt, ka kādu reizi būšu kāzās no vedējpāra lomas. :) Ak jā, un no sievasmātes un vīramātes lomas arīdzan ;)
pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs
piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs
Platona kods?
Kopš Dena Brauna Da Vinči koda popularitātes, tik daudz visādu kodu ir parādījies, esat ievērojuši?
Starp ziņu virsrakstiem (dailymail.co.uk), manu uzmanību, protams, piesaistīja Platona pieminēšana. Platons ir tas autors no senajiem grieķiem, kas man vienmēr stāv rokas stiepiena attālumā, laikam tikai kādus 2 vai 3 darbus, kas saglabājušies, neesmu lasījusi.
Bieži vien ziņa, ka kāds sens autors savos darbos ir iekodējis kādu ziņu, jau izraisa smīnu – atkal? Tā vien šķiet, ka cilvēki to vien dara, kā meklē slepenus vēstījumus, savukārt kādreiz šķiet, cilvēki ar to vien nodarbojušies, kā kaut ko slepeni apslēpuši savos garadarbos.
Lai nu kā, šoreiz Mančesteras Universitātes Dr. Džejs Kenedijs pētot Platona darbus ir atklājis sakarības. „Rezultāts bija pārsteidzošs – tas bija tāpat, it kā es būtu atradis evaņģēlijus, kurus rakstījis pats Jēzus Kristus.”
Platona Koda atšifrējums ir atrodams grieķu mūzikas 12 notīs. Jau sen ir apgalvots, ka Platons ir bijis Pitagora mācības piekritējs, un šo mācību, ka pasaules noslēpumus var atklāt ar cipariem un matemātiku tad Platons arī ir paslēpis savos darbos. Iespējams, kaut ko vairāk, bet tas jau ir jauna pētījuma temats.
Kāpēc Platons kaut ko ir šifrējis? Ne jau prieka pēc, bet gan savas drošības. Apgalvot, ka kosmosu vada tīri matemātiskas sakarības bija zaimošana dieviem. Vai šādu uzskatu popularizēšanas dēļ ir vērts mirt?
ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs
Karstuma fanu fans
Īsi un vienkārši - apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem patīk šāda vasara. Prieks par viņiem, protams, ka viss ir tā, kā viņi vēlas. Bet laikam nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu, kā var labāk patikt karstums par vēsumu. Man karstumā lēnāk domājas. Atceros, kā pirmajā kursā, antīkās filozofijas eksāmenam gatavojoties, mēģināju kafiju - siltā kafija man kā kafijas nedzērājam uzdzina miegu. Vienīgais veids, kā nosēdēt nakti augšā un mācīties bija - turēt kājas vēsā ūdenī - i miegs nenāk, i galva strādā. Tas bija vienīgais eksāmens manā studenta dzīvē, kur zināju - varu izvilkt PILNĪGI vienalga kuru no, ja nemaldos 60 biļetēm - būs ok.
trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs
TV vs grāmatas
Pirms pāris dienām, kad man prasītu - kad pēdējo reizi izlasīji kādu grāmatu, es vainīgi kostu lūpā un mēģinātu atcerēties, tiešām, kad tad tas bija, kad es varēju bezrūpīgi atlaisties gultā ar kādu labu grāmatu, un mani neviens netraucētu, nebūtu nekas cits jādara... Mjā.. Kad tas bij?
Bet šodien labsajūtā izstaipu locekļus, nav man jākož lūpā. Tad lūk, kā man pietrūka visus šos mēnešus - grāmatas. Ir arī sajūta, ka jāķer šis mirklis, kad ārā ir pārāk karsts, lai pamestu telpas, jo kas to zina, kad atkal varēšu atļauties neko nedarīt un aizceļot uz viduslaikiem.. (beidzot izlasīju Riharda Dībela SĀTANA BĪBELI, ziniet.. nebija ne vainas. Tā gan nav grāmata, ko atlikt pārlasīšanai, bet visām jau tādām nevajag būt, vai ne?)
Pirms vairākiem gadiem, pirmo reizi dzīvē saskāros ar cilvēku, kurš tā arī man pateica - labāk lai bērns skatās TV, nekā lasa grāmatas. Ir pagājušo gadi, bet es vēl joprojām esmu šokā, cik ļoti cilvēks var ienīst grāmatas, ka saviem bērniem ir ieaudzinājis tādu pat naidu un uzskatu, ka grāmatu lasīšana ir zemē nomests laiks. Un pats labākais ir tas kritērijs, cilvēku vērtēšanas kritērijs. Ja Tu lasi grāmatas - Tu neesi tā vērts lai ar Tevi sarunātos. Ja Tu nelasi grāmatas - o, labprāt ar Tevi iepazītos.
Līdz šim biju sastapusi cilvēkus, kuri ar nožēlu atzīstas, ka grāmatām neatliek laika, bet ļoti gribētu tādu laiku atrast, un lai arī paši lasa reti, tad tomēr mudina savus bērnus lasīt.
Tāpēc mani māc neliela ziņkārība - vai tādu cilvēku, kas saviem bērniem liktu sēdēt pie TV un aizliegtu grāmatas - ir daudz??? Un kur galu galā ir radies tāds dzīves uzskats?
Eh.. cenšos jau nebūt snobs :D Bet sarunas par to, kura kaimiņienes meita ar ko salaiž, mani galīgi neinteresē, sevišķi, ja vēl Raini vai Veidenbaumu tu uzskati par maniem klasesbiedriem. Nejūtu sevī aicinājumu izglītot to, kas to nemaz nevēlas. Arī man taču ir izvēle - izvēlēties sarunu biedru.
Bet šodien labsajūtā izstaipu locekļus, nav man jākož lūpā. Tad lūk, kā man pietrūka visus šos mēnešus - grāmatas. Ir arī sajūta, ka jāķer šis mirklis, kad ārā ir pārāk karsts, lai pamestu telpas, jo kas to zina, kad atkal varēšu atļauties neko nedarīt un aizceļot uz viduslaikiem.. (beidzot izlasīju Riharda Dībela SĀTANA BĪBELI, ziniet.. nebija ne vainas. Tā gan nav grāmata, ko atlikt pārlasīšanai, bet visām jau tādām nevajag būt, vai ne?)
Pirms vairākiem gadiem, pirmo reizi dzīvē saskāros ar cilvēku, kurš tā arī man pateica - labāk lai bērns skatās TV, nekā lasa grāmatas. Ir pagājušo gadi, bet es vēl joprojām esmu šokā, cik ļoti cilvēks var ienīst grāmatas, ka saviem bērniem ir ieaudzinājis tādu pat naidu un uzskatu, ka grāmatu lasīšana ir zemē nomests laiks. Un pats labākais ir tas kritērijs, cilvēku vērtēšanas kritērijs. Ja Tu lasi grāmatas - Tu neesi tā vērts lai ar Tevi sarunātos. Ja Tu nelasi grāmatas - o, labprāt ar Tevi iepazītos.
Līdz šim biju sastapusi cilvēkus, kuri ar nožēlu atzīstas, ka grāmatām neatliek laika, bet ļoti gribētu tādu laiku atrast, un lai arī paši lasa reti, tad tomēr mudina savus bērnus lasīt.
Tāpēc mani māc neliela ziņkārība - vai tādu cilvēku, kas saviem bērniem liktu sēdēt pie TV un aizliegtu grāmatas - ir daudz??? Un kur galu galā ir radies tāds dzīves uzskats?
Eh.. cenšos jau nebūt snobs :D Bet sarunas par to, kura kaimiņienes meita ar ko salaiž, mani galīgi neinteresē, sevišķi, ja vēl Raini vai Veidenbaumu tu uzskati par maniem klasesbiedriem. Nejūtu sevī aicinājumu izglītot to, kas to nemaz nevēlas. Arī man taču ir izvēle - izvēlēties sarunu biedru.
pirmdiena, 2010. gada 5. jūlijs
Diaspora?
Protams, protams, GRIBU IZDZĒSTIES NO DRAUGIEM! Ak, mūžs - kurš gan negrib? Pāris reizes esmu jau gandrīz nospiedusi pogu - izdarīt to taču ir gaužām vienkārši, bet tad atrodu kādu ekstra svarīgu iemelsu, lai to neizdarītu. Kāds ir tas ekstra svarīgais iemesls? Tas, ka šķiet, reti kurš no maniem draugiem izmanto e-pastu. Un visi sarakstās tikai caur draugiem.lv. Es, protams, varu pukstēt un lamāties, bet tā nu tas ir. Tāpēc es arī palieku tur. Līdz varbūt kādu reizi, kad mēnesi nebūšu tur iegājusi, beidzot saņemšu dūšu izdzēsties.
Lasot Naumaņa sleju Sestdienā, domāju.. par to "elementāro lopisko ziņkāri". Vai man tāda ir? Ne es tur galerijas skatos, (ļoti reti par tādām atceros), ne es vispār kaut ko tur pētu, kaut arī pamanījusi, protams, esmu - portāls ir kļuvis pārbagāts. Noteikti ir labi - bet es nesaprotu, kur tam atrast laiku!!!! Nudien. Lai domubiedru grupās ieskatītos, vai kur tik vēl ne - man tam vienkārši nav laika. Es tik ieeju paskatīties, vai kāds nav man atrakstījis. Nav, uzreiz eju ārā. Burkānus es audzēju savā dārzā, nevis kaut kādā tur fermā.
Vai es tās lopiskās ziņkāres dēļ nedzēšos ārā? Par to vēl jāpadomā. Vai saraksti ar draugiem var nosaukt par lopisku ziņkāri. Un kā tieši sarakste, lai arī virtuāla, ne vairs papīra vēstuļu formā, atšķiras no kontakta aci pret aci, un vai tiešām vienu no šiem saziņas variantiem varētu nosaukt par lopisku ziņkāri....
Bet par to Diasporu. Beidzot. Tātad - Naumanis savā rakstā min divus veidus, kā cīnīties ar šo atkarību (atkarību no tādām vietnēm kā Facebook un Draugiem). Viens ir gandrīz vai fantastikas filmas cienīgs variants, tāda spraiga trillera, Da Vinči koda stilā, bet otrs - pavisam reāls. Tikai jābeidz audzēt virtuālie dārzeņi, un beidzot jāpazvana un jāuzaicina draugs uz randiņu.
"Bet to visu varēsim paveikt, ja neuzķersimies uz Facebook perspektīvā, draudīgā konkurenta - nenormālu popularitāti aizvien straujāk iemantojošā sociālā tīkla Diaspora.com āķa. Ja nenoturēsimies, baidos, ka pat silts kā čuras viskijs, iešļākts sejā, nelīdzēs."
Punkts. Nu sakiet - vai var būt vēl labāka reklāma, lai cilvēks ietu un skatītos, kas tā tāda diaspora.com ir? Bet vai nu es galīgi neko nesaprotu no tās nenormālās popularitātes, vai arī tā ir kļūdaina adrese - bet sakiet - kas tad tajā mājaslapā tāds ir?
Jeb tas bija joks, uz kura idiotiem jāuzķeras? :D
Ja tā, tad es uzķēros.
Tāpat kā, izlasot anekdoti, tajā pašā Sestdienā (3. jūlija, 2010. gada)
Septiņi dzīves likumi:
1. Tu ar mēli nevari aizsniegt visus savus zobus.
2. Visi idioti pēc 1.punkta izlasīšanas pamēģina to pārbaudīt.
3. Tagad Tu smaidi tāpēc, ka esi idiots.
4. Pirmais punkts nav patiess.
5. Drīz Tu šo ziņu nosūtīsi citam idiotam.
6. Tavu seju joprojām rotā idiotiskais smaids.
7. Neskumsti, es arī esmu idiots.
Lasot Naumaņa sleju Sestdienā, domāju.. par to "elementāro lopisko ziņkāri". Vai man tāda ir? Ne es tur galerijas skatos, (ļoti reti par tādām atceros), ne es vispār kaut ko tur pētu, kaut arī pamanījusi, protams, esmu - portāls ir kļuvis pārbagāts. Noteikti ir labi - bet es nesaprotu, kur tam atrast laiku!!!! Nudien. Lai domubiedru grupās ieskatītos, vai kur tik vēl ne - man tam vienkārši nav laika. Es tik ieeju paskatīties, vai kāds nav man atrakstījis. Nav, uzreiz eju ārā. Burkānus es audzēju savā dārzā, nevis kaut kādā tur fermā.
Vai es tās lopiskās ziņkāres dēļ nedzēšos ārā? Par to vēl jāpadomā. Vai saraksti ar draugiem var nosaukt par lopisku ziņkāri. Un kā tieši sarakste, lai arī virtuāla, ne vairs papīra vēstuļu formā, atšķiras no kontakta aci pret aci, un vai tiešām vienu no šiem saziņas variantiem varētu nosaukt par lopisku ziņkāri....
Bet par to Diasporu. Beidzot. Tātad - Naumanis savā rakstā min divus veidus, kā cīnīties ar šo atkarību (atkarību no tādām vietnēm kā Facebook un Draugiem). Viens ir gandrīz vai fantastikas filmas cienīgs variants, tāda spraiga trillera, Da Vinči koda stilā, bet otrs - pavisam reāls. Tikai jābeidz audzēt virtuālie dārzeņi, un beidzot jāpazvana un jāuzaicina draugs uz randiņu.
"Bet to visu varēsim paveikt, ja neuzķersimies uz Facebook perspektīvā, draudīgā konkurenta - nenormālu popularitāti aizvien straujāk iemantojošā sociālā tīkla Diaspora.com āķa. Ja nenoturēsimies, baidos, ka pat silts kā čuras viskijs, iešļākts sejā, nelīdzēs."
Punkts. Nu sakiet - vai var būt vēl labāka reklāma, lai cilvēks ietu un skatītos, kas tā tāda diaspora.com ir? Bet vai nu es galīgi neko nesaprotu no tās nenormālās popularitātes, vai arī tā ir kļūdaina adrese - bet sakiet - kas tad tajā mājaslapā tāds ir?
Jeb tas bija joks, uz kura idiotiem jāuzķeras? :D
Ja tā, tad es uzķēros.
Tāpat kā, izlasot anekdoti, tajā pašā Sestdienā (3. jūlija, 2010. gada)
Septiņi dzīves likumi:
1. Tu ar mēli nevari aizsniegt visus savus zobus.
2. Visi idioti pēc 1.punkta izlasīšanas pamēģina to pārbaudīt.
3. Tagad Tu smaidi tāpēc, ka esi idiots.
4. Pirmais punkts nav patiess.
5. Drīz Tu šo ziņu nosūtīsi citam idiotam.
6. Tavu seju joprojām rotā idiotiskais smaids.
7. Neskumsti, es arī esmu idiots.
Čūska kā mājdzīvnieks
Kāds ir Jūsu sapņu mājdzīvnieks?
Savā dzīves laikā esmu sapratusi, ka tādi kā es ir mazākumā, jo es patiesi vēlētos mājās čūsku. Ideāli jau būtu pitons, bet es priecātos arī par mazāku radījumu.
Sapnis - tāds mājdzīvnieks kā septiņgadīgajam zēnam no Kambodžas, ne? (Vairāk par to lasi dailymail.co.uk)
No bērnības atceros, ka jau toreiz mana mīļākā vieta Rīgas Zoo bija čūsku māja. Uz pirkstgaliem uzkāpusi uz paaugstinājuma, lai spētu kaut astīti saskatīt no čūskas, kas ieritinājusies augšējā nodalījuma vannā vai trubā un kā parasti guļ. Tā gribējās redzēt čūsku aktīvajā posmā, bet uz Zoo vienmēr esmu bijusi tikai tad, kad čūskas mierīgi guļ.
Par vienu lietu gan nebeidzu žēloties – tie, kas no čūskām baidās, tās redz biežāk nekā es. Es sēņojot vai ogojos esmu pārkāpusi pāri, vienu reizi pat lasīju mellenes TIEŠI 5 cm attālumā no zalkša, kas saritinājies gulēja un to pamanīju tikai tad, kad ogas bija nolasītas. Nu kur loģika? Es tā gribu redzēt čūsku, vismaz es domāju, ka pati ļoti vērīgi skatos, bet nepamanu to. Bet cilvēks, kas paniski baidās, nez kāpēc vienmēr uzreiz pamana, pat no 5 metru attāluma (iespējams pat no lielāka attāluma), ka TUR ir čūska!
Skolas laikos man draudzenes draudēja, ka pie manis ciemos nenākšot, ja man mājās būs čūska. Vai tad es draudu, ka neiešu ciemos, ja kādam būs suns? Taču nē, jo man jau it kā nekas nav pret suņiem, bet pati negribētu mājās (kaut arī esmu samierinājusies ar tādu faktu, ka droši vien mums suns būs, ja bērni ļoti gribēs...), un uz ielas sveši klaiņojoši suņi mani paralizē tā, ka laikam tās var nosaukt par bailēm. Tomēr es tās varu kontrolēt, ļoti vienkārši, sevišķi, kad aizeju ciemos. Ir jau skaisti suņi un mīļi, patiesi, un domāju ikvienam dzīvnieku mīļotājam vajadzētu saprast arī mani – man čūskas liekas skaistas un mīļas. Tik graciozas.. Tik noslēpumainas.. Vispār visi abinieki mani vairāk saista kā citi dzīvnieki.
Visticamāk, ka man mājās nekad nebūs čūska. Raudāt jau tāpēc neraudāšu, bet vismaz ceru, ka zalkši mājas tuvumā kādu retu reizi saulē gozēsies.
Atceros vienu reizi pirms 3 gadiem, agrā, agrā pavasarī, kad pie Gaujas noķēru MILZĪGU zalkti, kurš vēl pēc ziemas miega tāds kūtrs bija, toreiz atklāju, ka viņiem ir labs aizsargmehānisms – rokas pēc tam TĀ smird.. Ilgi ne, pēc pusstundas vairs neko nejutu, bet to pusstundu tad gan domāju – vai to smaku vispār varēs dabūt nost. Līdz tam tikai glodenes bija izdevies noķert, bet tās jau īsti neskaitās čūskas..
Savā dzīves laikā esmu sapratusi, ka tādi kā es ir mazākumā, jo es patiesi vēlētos mājās čūsku. Ideāli jau būtu pitons, bet es priecātos arī par mazāku radījumu.
Sapnis - tāds mājdzīvnieks kā septiņgadīgajam zēnam no Kambodžas, ne? (Vairāk par to lasi dailymail.co.uk)
No bērnības atceros, ka jau toreiz mana mīļākā vieta Rīgas Zoo bija čūsku māja. Uz pirkstgaliem uzkāpusi uz paaugstinājuma, lai spētu kaut astīti saskatīt no čūskas, kas ieritinājusies augšējā nodalījuma vannā vai trubā un kā parasti guļ. Tā gribējās redzēt čūsku aktīvajā posmā, bet uz Zoo vienmēr esmu bijusi tikai tad, kad čūskas mierīgi guļ.
Par vienu lietu gan nebeidzu žēloties – tie, kas no čūskām baidās, tās redz biežāk nekā es. Es sēņojot vai ogojos esmu pārkāpusi pāri, vienu reizi pat lasīju mellenes TIEŠI 5 cm attālumā no zalkša, kas saritinājies gulēja un to pamanīju tikai tad, kad ogas bija nolasītas. Nu kur loģika? Es tā gribu redzēt čūsku, vismaz es domāju, ka pati ļoti vērīgi skatos, bet nepamanu to. Bet cilvēks, kas paniski baidās, nez kāpēc vienmēr uzreiz pamana, pat no 5 metru attāluma (iespējams pat no lielāka attāluma), ka TUR ir čūska!
Skolas laikos man draudzenes draudēja, ka pie manis ciemos nenākšot, ja man mājās būs čūska. Vai tad es draudu, ka neiešu ciemos, ja kādam būs suns? Taču nē, jo man jau it kā nekas nav pret suņiem, bet pati negribētu mājās (kaut arī esmu samierinājusies ar tādu faktu, ka droši vien mums suns būs, ja bērni ļoti gribēs...), un uz ielas sveši klaiņojoši suņi mani paralizē tā, ka laikam tās var nosaukt par bailēm. Tomēr es tās varu kontrolēt, ļoti vienkārši, sevišķi, kad aizeju ciemos. Ir jau skaisti suņi un mīļi, patiesi, un domāju ikvienam dzīvnieku mīļotājam vajadzētu saprast arī mani – man čūskas liekas skaistas un mīļas. Tik graciozas.. Tik noslēpumainas.. Vispār visi abinieki mani vairāk saista kā citi dzīvnieki.
Visticamāk, ka man mājās nekad nebūs čūska. Raudāt jau tāpēc neraudāšu, bet vismaz ceru, ka zalkši mājas tuvumā kādu retu reizi saulē gozēsies.
Atceros vienu reizi pirms 3 gadiem, agrā, agrā pavasarī, kad pie Gaujas noķēru MILZĪGU zalkti, kurš vēl pēc ziemas miega tāds kūtrs bija, toreiz atklāju, ka viņiem ir labs aizsargmehānisms – rokas pēc tam TĀ smird.. Ilgi ne, pēc pusstundas vairs neko nejutu, bet to pusstundu tad gan domāju – vai to smaku vispār varēs dabūt nost. Līdz tam tikai glodenes bija izdevies noķert, bet tās jau īsti neskaitās čūskas..
trešdiena, 2010. gada 30. jūnijs
26 atziņas līdz 26 gadiem
26 atziņas, pirmās, kas iešāvušās prātā mirkli pirms 26 dzimšanas dienas. Bez cenzūras, t.i., bet pārrakstīšanas vai labošanas.
1. Nekas nesaki NEKAD. 26 gadu laikā (īstenībā pat nevajag tik daudz laika) var par to pārliecināties simtiem reižu.
2. Viena no labākajām izvēlēm, ko izdarīju pirms 10 gadiem – izlēmu, ka jāstājas filozofos. Tas neizdzēšami ir iedzinis pārliecību, ka viss sākas mūsu galvā, un tikai mūsu domas un attieksme ir tā, ko spējam kontrolēt.
3. Zīdaiņa kakas nesmird. Pilnīgi nesaprotu, kā filmās var rādīt, ka mazam zīdainītim jāmaina pampers ar aizspiestu degunu tā, ka pilnīgi uz vemšanu rauj. Nu nav tā. Kamēr bērniņš ēd mammas pienu, nekas tur tik baisi nesmird. Nu.... vēlāk gan, labi.. :D
4. Rums nemainīgi ir labākais grādīgais dzēriens, ko cilvēce izgudrojusi.
5. Visideālākais, nē.. VIENĪGAIS veids kā uzturēt labas attiecības ar vīra māti – NEDZĪVOT AR VIŅU KOPĀ!
6. Sākot braukt, vienmēr pāraudi rokas bremzi, arī ja neesi to iepriekš pacēlis. To varēja izdarīt kāds cits. Citādi brauksi un brīnīsies, kāpēc mašīna īsti neklausa.
7. Ir cilvēki, ar kuriem nedrīkst ielaisties pilnīgi nekādās diskusijās, viņi ir jāignorē. Un tas savukārt noved pie nākamās atziņas –
8. Visiem nekas nepatiksi, tieši tāpat, kā visi nekad nepatiks Tev. Tu vari atļauties būt izvēlīgs draugu izvēlē.
9. Otru cilvēku ir jāpieņem tādu, kāds viņš ir. Un to jāatceras brīžos, kad gribas kašķēties – jo otram jau nav jādara viss, ko gribi Tu. Daudz mierīgāka dzīve būs, ļaujot arī citiem dzīvot.
10. Visu šo gadu laikā, ik pa laikam mēģinot atkal un atkal pagaršot, esmu sapratusi – bekas un baravikas nav priekš manis. Varam sarunāt – es sēņošu, bet sēnes atdošu Tev. ;)
11. Viss plūst, viss mainās. Par pārmaiņām ir jāpriecājas, un jādzīvo tagadnē, nevis domājot par it kā „vecajiem, labajiem laikiem”. Labākais laiks taču ir TAGAD un TE, kur esi Tu.
12. Intrigas un baumas ir pilnīgi visur. Nevajag būt par to pārsteigtam, vienkārši paliec ārpusē.
13. Tumša jo tumša melnā šokolāde ir sasodīti garšīga!
14. Jāapzinās savas robežas. Uzņemoties pārāk daudz, draud pārdegšana, un kam tas vajadzīgs? Nē, tas nav pamudinājums uz slinkumu. Ticu, cilvēks var izdarīt patiesi daudz. Ir tikai jāplāno laiks un jāieplāno arī atpūta, bet kuras ikviena mūza metīs Jums līkumu.
15. Saviem mīļajiem pasaki, cik viņi svarīgi. Tu nevari zināt, kas notiks rīt, un ja nu paliek kas nepateikts?
16. Savā ziņā ļoti derīgs padoms – ja nevari pateikt neko labu, klusē. Vajadzīga, protams, racionāla kritika, bet pamatota. Ja esi emociju varā, labāk ievelc elpu un ej pretējā virzienā.
17. Ziniet, kurš ir vispatiesākais teiciens? „Cita acī skabargu redz, savējā baļķi ne.” To vienmēr pirms kritizēšanas vajag apdomāt.
18. Sieviešu kolektīvi (runa iet par darba kolektīviem, nevis draudzību) ir vienkārši murgs. Vai tiešām vīrietis kolektīvā ir TIK svarīgs, lai sievietes saglabātu cilvēcību? Pie šādas atziņas šajos gados vēl neesmu nonākusi. Jautājums paliek atklāts.
19. Bērni ir vislielākā laime, bet tie nav viens vienīgs prieks. Par vecākiem būt nav viegli.
20. Nauda neaug kokos. Tā nemaz nav smieklīga atziņa. Ir bijuši man dzīvē posmi, kad nezini, ko turpmākās dienas ēdīsi, un vai vispār ēdīsi. Varbūt tieši atmiņas par tiem laikiem ir tās, kas ir iedzinušas taupības domāšanu. Bet varbūt vienkārši tas ir vecāku dabā, vienmēr parūpēties, lai bērniem būtu ko rīt ēst.
21. Ikviens darbs ir cienījams. Ikviens cilvēks ir cienījams, kurš kaut ko dara.
22. Mākoņi atnāks vienmēr. Šī atziņa jāsaprot burtiski, tveros pie tās, kā mierinājuma. Skatos ārā uz skaidrajām debesīm, un zinu, ka tā ir patiesība. Varbūt ne šodien, varbūt ne rīt, bet būs arī lietus. Būs! (hmmm... vai tev vajadzīga piebilde, ka es labi jūtos, kad ir apmācies un lietains?.... Domāju, tas tāpat ir skaidrs.)
23. Meliem īsas kājas, tāpēc labāk vienkārši slēpt patiesību jeb nepateikti visu patiesību, ja rodas tāda nepieciešamība, nekā izdomāt safantazētu stāstu.
24. Ēst gatavošana nomierina. Lai arī mīlestība caur vēderu neiet, tai tomēr patīk labs ēdiens.
25. Ja dzer, tad dzer labu mantu. Kopš laika, kad strādāju pie bāra, labāk nopērku vienu pudeli pa 20-30 Ls nekā 10 pa 2-3 Ls. He, bet varbūt tas ir vecums. Nedzeru jau vairs šņabi kā 20 gados.
26. Kā punkts uz i – Mīli sevi! Pats pirmais likums dzīvē, kas jāievēro VIENMĒR. Mīli sevi! Tad arī citi Tevi mīlēs!
1. Nekas nesaki NEKAD. 26 gadu laikā (īstenībā pat nevajag tik daudz laika) var par to pārliecināties simtiem reižu.
2. Viena no labākajām izvēlēm, ko izdarīju pirms 10 gadiem – izlēmu, ka jāstājas filozofos. Tas neizdzēšami ir iedzinis pārliecību, ka viss sākas mūsu galvā, un tikai mūsu domas un attieksme ir tā, ko spējam kontrolēt.
3. Zīdaiņa kakas nesmird. Pilnīgi nesaprotu, kā filmās var rādīt, ka mazam zīdainītim jāmaina pampers ar aizspiestu degunu tā, ka pilnīgi uz vemšanu rauj. Nu nav tā. Kamēr bērniņš ēd mammas pienu, nekas tur tik baisi nesmird. Nu.... vēlāk gan, labi.. :D
4. Rums nemainīgi ir labākais grādīgais dzēriens, ko cilvēce izgudrojusi.
5. Visideālākais, nē.. VIENĪGAIS veids kā uzturēt labas attiecības ar vīra māti – NEDZĪVOT AR VIŅU KOPĀ!
6. Sākot braukt, vienmēr pāraudi rokas bremzi, arī ja neesi to iepriekš pacēlis. To varēja izdarīt kāds cits. Citādi brauksi un brīnīsies, kāpēc mašīna īsti neklausa.
7. Ir cilvēki, ar kuriem nedrīkst ielaisties pilnīgi nekādās diskusijās, viņi ir jāignorē. Un tas savukārt noved pie nākamās atziņas –
8. Visiem nekas nepatiksi, tieši tāpat, kā visi nekad nepatiks Tev. Tu vari atļauties būt izvēlīgs draugu izvēlē.
9. Otru cilvēku ir jāpieņem tādu, kāds viņš ir. Un to jāatceras brīžos, kad gribas kašķēties – jo otram jau nav jādara viss, ko gribi Tu. Daudz mierīgāka dzīve būs, ļaujot arī citiem dzīvot.
10. Visu šo gadu laikā, ik pa laikam mēģinot atkal un atkal pagaršot, esmu sapratusi – bekas un baravikas nav priekš manis. Varam sarunāt – es sēņošu, bet sēnes atdošu Tev. ;)
11. Viss plūst, viss mainās. Par pārmaiņām ir jāpriecājas, un jādzīvo tagadnē, nevis domājot par it kā „vecajiem, labajiem laikiem”. Labākais laiks taču ir TAGAD un TE, kur esi Tu.
12. Intrigas un baumas ir pilnīgi visur. Nevajag būt par to pārsteigtam, vienkārši paliec ārpusē.
13. Tumša jo tumša melnā šokolāde ir sasodīti garšīga!
14. Jāapzinās savas robežas. Uzņemoties pārāk daudz, draud pārdegšana, un kam tas vajadzīgs? Nē, tas nav pamudinājums uz slinkumu. Ticu, cilvēks var izdarīt patiesi daudz. Ir tikai jāplāno laiks un jāieplāno arī atpūta, bet kuras ikviena mūza metīs Jums līkumu.
15. Saviem mīļajiem pasaki, cik viņi svarīgi. Tu nevari zināt, kas notiks rīt, un ja nu paliek kas nepateikts?
16. Savā ziņā ļoti derīgs padoms – ja nevari pateikt neko labu, klusē. Vajadzīga, protams, racionāla kritika, bet pamatota. Ja esi emociju varā, labāk ievelc elpu un ej pretējā virzienā.
17. Ziniet, kurš ir vispatiesākais teiciens? „Cita acī skabargu redz, savējā baļķi ne.” To vienmēr pirms kritizēšanas vajag apdomāt.
18. Sieviešu kolektīvi (runa iet par darba kolektīviem, nevis draudzību) ir vienkārši murgs. Vai tiešām vīrietis kolektīvā ir TIK svarīgs, lai sievietes saglabātu cilvēcību? Pie šādas atziņas šajos gados vēl neesmu nonākusi. Jautājums paliek atklāts.
19. Bērni ir vislielākā laime, bet tie nav viens vienīgs prieks. Par vecākiem būt nav viegli.
20. Nauda neaug kokos. Tā nemaz nav smieklīga atziņa. Ir bijuši man dzīvē posmi, kad nezini, ko turpmākās dienas ēdīsi, un vai vispār ēdīsi. Varbūt tieši atmiņas par tiem laikiem ir tās, kas ir iedzinušas taupības domāšanu. Bet varbūt vienkārši tas ir vecāku dabā, vienmēr parūpēties, lai bērniem būtu ko rīt ēst.
21. Ikviens darbs ir cienījams. Ikviens cilvēks ir cienījams, kurš kaut ko dara.
22. Mākoņi atnāks vienmēr. Šī atziņa jāsaprot burtiski, tveros pie tās, kā mierinājuma. Skatos ārā uz skaidrajām debesīm, un zinu, ka tā ir patiesība. Varbūt ne šodien, varbūt ne rīt, bet būs arī lietus. Būs! (hmmm... vai tev vajadzīga piebilde, ka es labi jūtos, kad ir apmācies un lietains?.... Domāju, tas tāpat ir skaidrs.)
23. Meliem īsas kājas, tāpēc labāk vienkārši slēpt patiesību jeb nepateikti visu patiesību, ja rodas tāda nepieciešamība, nekā izdomāt safantazētu stāstu.
24. Ēst gatavošana nomierina. Lai arī mīlestība caur vēderu neiet, tai tomēr patīk labs ēdiens.
25. Ja dzer, tad dzer labu mantu. Kopš laika, kad strādāju pie bāra, labāk nopērku vienu pudeli pa 20-30 Ls nekā 10 pa 2-3 Ls. He, bet varbūt tas ir vecums. Nedzeru jau vairs šņabi kā 20 gados.
26. Kā punkts uz i – Mīli sevi! Pats pirmais likums dzīvē, kas jāievēro VIENMĒR. Mīli sevi! Tad arī citi Tevi mīlēs!
sestdiena, 2010. gada 26. jūnijs
Mūža nogalē?
Dīvainas sajūtas pārņēma lasot rakstu Rīgas Laikā par novecošanu. Sen jau bija zināms fakts, ka senajā Romā cilvēka mūža vidējais ilgums bija 28 gadi. Toreiz vidusskolā tas likās - nu jā, kā vienkārši fakts, toreiz cilvēks dzīvoja tik un tik. Bet tagad, īsi pirms savas dzimšanas dienas (tiesa, šogad tikai 26tās) iedomājos par to, vai mūsdienās vispār varētu tā - dzīvi "sabāzt" 28 gados? Visi taču zina, kuri mums ir vislabākie gadi, ne? Ir jau tie divdesmit forši, bet reāli sakarīgu skatījumu cilvēks iegūst tikai PĒC tiem divdesmit, vai pat pēc trīsdesmit.
Nezinu kā Jums, bet man ir sajūta, ka dzīve tikai tikko sākusies... Vēl tik daudz ko gribas izdarīt, tik daudz sapņu ko piepildīt. Jā, ir šis tas padarīts, ir apmierinājums, un sajūta, ka dzīvo mirklim, nevis rītdienai, bet 28 gadi? Un tas viss, kas atvēlēts? Skarbi. Uz šāda fona itin nemaz neizceļas tas, ka 12-13 gados meitenes jau bija sievas kārtā - tas taču jau tikpat kā pusmūžs!
Mūsdienu cilvēks ar sava laikmeta domāšanu nespētu samierināties ar skaitli 28.
Nezinu kā Jums, bet man ir sajūta, ka dzīve tikai tikko sākusies... Vēl tik daudz ko gribas izdarīt, tik daudz sapņu ko piepildīt. Jā, ir šis tas padarīts, ir apmierinājums, un sajūta, ka dzīvo mirklim, nevis rītdienai, bet 28 gadi? Un tas viss, kas atvēlēts? Skarbi. Uz šāda fona itin nemaz neizceļas tas, ka 12-13 gados meitenes jau bija sievas kārtā - tas taču jau tikpat kā pusmūžs!
Mūsdienu cilvēks ar sava laikmeta domāšanu nespētu samierināties ar skaitli 28.
piektdiena, 2010. gada 25. jūnijs
Kā citātiem pazūd autori?
Bieži vien kādās ūber-gudrās citātu grāmatās izraisa smīnu citāts ar "autors nezināms". Vārds dzīvo ilgāk par cilvēku, to nenoliegt, bet kurā mirklī cilvēks pazūd, un paliek tikai vārds? Ir taču galu galā cilvēki, kuru vārdi nepazūd. Un ir pat cilvēki, kuru citāti saglabājas, kaut gan pat šis cilvēks ne rindiņu nav pierakstījis.. (Jā, jā, es runāju par Sokratu un viņa "es zinu, ka neko nezinu"..)
Kāpēc tik daudz ir "gudro domu", par kurām itin visi ir aizmirsuši, kurš tās ir izteicis?
Jāņos, izmantojot BEIDZOT brīvo laiku, paņēmu palasīt Santu, un tur ir viens interesants piemērs, kuru varbūt varētu vispārināt, vai vismaz iedomāties vienu gadījumu, kā tie autori pazūd.
Tur, atsaucoties uz autoritāti, tiek citēta doma, kuru... He, es pirmajā mirklī nodomāju, oho - sieviešu žurnāls sengrieķus, šinī gadījumā Epiktētu, citē, bet kāds bija mans pārsteigums, izlasot, ka tā ir nevis Epiktēta doma, bet gan Raimondas Vazdikas. Un ne vārda, ka Vazdika šo domu citē. Doma pati par sevi jau nav aizņemta, droši paudiet to, bet ja to pauž autora vārdiem, tad taču pats autors arī jāņem līdzi, ne?
Protams, mēs varam izmantot citātus, un runā jau ierobežojumu nav, bet vai šādi ar drukāto vārdu nerodas pārpratumi? Ja visi tik bezatbildīgi ņems citātus un uzdos par savām gudrajām domām, jo lūk, piekasīties jau laikam nevar, autortiesību termiņš iztecējis, galu galā divtūkstoš gadu pagājis.. mjā.. tas šķiet nedaudz neētiski.
Visi lauri tātad kaut kādai Raimondai Vazdikai, ne vārda par to, ka jau pirms divtūkstoš gadiem kāds ir nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem par dzīvi.
P.S. Galēju skepticismu pieņemot.. nu, mēs jau arī nevaram zināt vai Epiktēts šo domu nav nejauši piesavinājies gluži tāpat kā pieminētā Vazdika.
Galu galā - vārds jau pārdzīvo cilvēku ar pats savu dzīvi. Iespējams pēdiņas it tikai lieks izgudrojums..
Kāpēc tik daudz ir "gudro domu", par kurām itin visi ir aizmirsuši, kurš tās ir izteicis?
Jāņos, izmantojot BEIDZOT brīvo laiku, paņēmu palasīt Santu, un tur ir viens interesants piemērs, kuru varbūt varētu vispārināt, vai vismaz iedomāties vienu gadījumu, kā tie autori pazūd.
Tur, atsaucoties uz autoritāti, tiek citēta doma, kuru... He, es pirmajā mirklī nodomāju, oho - sieviešu žurnāls sengrieķus, šinī gadījumā Epiktētu, citē, bet kāds bija mans pārsteigums, izlasot, ka tā ir nevis Epiktēta doma, bet gan Raimondas Vazdikas. Un ne vārda, ka Vazdika šo domu citē. Doma pati par sevi jau nav aizņemta, droši paudiet to, bet ja to pauž autora vārdiem, tad taču pats autors arī jāņem līdzi, ne?
Protams, mēs varam izmantot citātus, un runā jau ierobežojumu nav, bet vai šādi ar drukāto vārdu nerodas pārpratumi? Ja visi tik bezatbildīgi ņems citātus un uzdos par savām gudrajām domām, jo lūk, piekasīties jau laikam nevar, autortiesību termiņš iztecējis, galu galā divtūkstoš gadu pagājis.. mjā.. tas šķiet nedaudz neētiski.
Visi lauri tātad kaut kādai Raimondai Vazdikai, ne vārda par to, ka jau pirms divtūkstoš gadiem kāds ir nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem par dzīvi.
P.S. Galēju skepticismu pieņemot.. nu, mēs jau arī nevaram zināt vai Epiktēts šo domu nav nejauši piesavinājies gluži tāpat kā pieminētā Vazdika.
Galu galā - vārds jau pārdzīvo cilvēku ar pats savu dzīvi. Iespējams pēdiņas it tikai lieks izgudrojums..
Abonēt:
Ziņas (Atom)