Kāds gan tu esi bijis, 2010? Tāds sportisks, ne? Šķēršļus esi licis priekšā daudz, lai motivētu mani tos pārvarēt, pārrāpties tiem pāri, un tur ziniet, kaut kāda sagatavotība ir vajadzīga. Sagatavotība kā sportā.
Gada nogale gan ir tāds mirklis, tik mierpilns un harmonisks, ka domājot par aizvadīto gadu, pilna galva ar pozitīviem mirkļiem. Ja gribētu, protams, protams... varētu arī vilkt ārā visu to melno un netīro veļu. Bet vai vajag? Tas viss ir aizgājis uz neatgriešanos līdz ar 2010. gadu.
piektdiena, 2010. gada 31. decembris
trešdiena, 2010. gada 29. decembris
Trīs lietas....
Šobrīd lasu "Ēd, lūdzies,mīli". Apstājos pie viena citāta, par kuru nespēju pārstāt domāt.
"Dižens sūfisma dzejnieks un filozofs Rumi reiz ieteica saviem skolniekiem uzrakstīt trīs lietas, kuras tie dzīvē visvairāk vēlētos. Ja kāds no saraksta punktiem būs pretrunā ar kādu citu, Rumi brīdināja, jūs esat lemti neveiksmei. Labāk ir dzīvot savu dzīvi ar vienu mērķi, viņš mācīja."
Viena daļa no manis kliedz pretī - KURŠ gan būs TAS, kurš pateiks, kas ir pretrunā? Vai tad nav piemēru, kad cilvēkam ir gan daudzbērnu ģimene, gan arī doktora grāds? Kas vienam ir nesavienojams, citam ir tīrais nieks. Tā vienmēr bijis un būs, un nekad nebūs vienas receptes, kas derētu visiem.
Bet otra daļa tomēr domā.. vai tās manas trīs lietas, kuras dzīvē visvairāk vēlos.. vai tās tiešām manos konkrētajos apstākļos var savienot? Un ja nevar, kaut gan to es nepieņemu kā faktu, tomēr - ja nevarētu, kura būtu tā viena, kuru izvēlētos? Laikam jau atbilde ir skaidra, bet kas notiks ar pārējām lietām? Nesen runājām ar draudzeni par to, ka man vienkārši ir jāatgriežas studijās, citādi visu dzīvi mocīšos pašpārmetumos, ka to neesmu izdarījusi. Un tā ļoti iespējams būs, ja šo lietu paturēšu savā sarakstā. Un es taču gribu to paturēt. Tikai tagad.. es neredzu to mazo KĀ. Dzīvojot ārpus Rīgas, ar diviem maziem bērniem, kas sakiet, ko gribat - slimo daudz, un vēl pieskaitot, ka šobrīd esmu bez darba - nu tiešām nezinu, kā es tiktu Rīgā uz studijām, un pa kuru laiku es spētu tām sagatavoties. Veselo saprātu jau ar negribas upurēt, kā noteikti notiktu, ja es būtu pastāvīgā miega badā un sprinta skrējienā, lai iekļautos termiņos.
Beigās gan izdomāju, ka divas lietas ļoti reāli ir savienot. Ko darīt ar trešo, šis jautājums paliks 2011. gadam.
"Dižens sūfisma dzejnieks un filozofs Rumi reiz ieteica saviem skolniekiem uzrakstīt trīs lietas, kuras tie dzīvē visvairāk vēlētos. Ja kāds no saraksta punktiem būs pretrunā ar kādu citu, Rumi brīdināja, jūs esat lemti neveiksmei. Labāk ir dzīvot savu dzīvi ar vienu mērķi, viņš mācīja."
Viena daļa no manis kliedz pretī - KURŠ gan būs TAS, kurš pateiks, kas ir pretrunā? Vai tad nav piemēru, kad cilvēkam ir gan daudzbērnu ģimene, gan arī doktora grāds? Kas vienam ir nesavienojams, citam ir tīrais nieks. Tā vienmēr bijis un būs, un nekad nebūs vienas receptes, kas derētu visiem.
Bet otra daļa tomēr domā.. vai tās manas trīs lietas, kuras dzīvē visvairāk vēlos.. vai tās tiešām manos konkrētajos apstākļos var savienot? Un ja nevar, kaut gan to es nepieņemu kā faktu, tomēr - ja nevarētu, kura būtu tā viena, kuru izvēlētos? Laikam jau atbilde ir skaidra, bet kas notiks ar pārējām lietām? Nesen runājām ar draudzeni par to, ka man vienkārši ir jāatgriežas studijās, citādi visu dzīvi mocīšos pašpārmetumos, ka to neesmu izdarījusi. Un tā ļoti iespējams būs, ja šo lietu paturēšu savā sarakstā. Un es taču gribu to paturēt. Tikai tagad.. es neredzu to mazo KĀ. Dzīvojot ārpus Rīgas, ar diviem maziem bērniem, kas sakiet, ko gribat - slimo daudz, un vēl pieskaitot, ka šobrīd esmu bez darba - nu tiešām nezinu, kā es tiktu Rīgā uz studijām, un pa kuru laiku es spētu tām sagatavoties. Veselo saprātu jau ar negribas upurēt, kā noteikti notiktu, ja es būtu pastāvīgā miega badā un sprinta skrējienā, lai iekļautos termiņos.
Beigās gan izdomāju, ka divas lietas ļoti reāli ir savienot. Ko darīt ar trešo, šis jautājums paliks 2011. gadam.
otrdiena, 2010. gada 7. decembris
Jokotāji un izjokotie
BĀC, kā vīrs mani tikko piečakarēja! Viņš laulības gredzenā katru gadu ieskrāpējot robu, lai neaizmirstu, cik gadus esam precējušies! Un es ņemu un noticu ar! Ak, vai, kad es beidzot vairs neiekritīšu!
Bet tā taču ir, ka gribas izjokot tos, kuri uz jokiem uzķeras. :D Es esmu īstais mērķis. Es patiešām kādu laiku domāju, ka buldogus taisa tā, ka ieliek kastē un nocērt astes, un tad tie no sāpēm triecas ar degunu sienā, un saplacina degunus. :D Labi, lai mazliet sevi aizstāvētu, pateikšu, ka tas bija tālā bērnībā, un to man iestāstīja tēvs.
Nemaz tik lētticīga neesmu, bet tādā tehnikas un zinātnes jomā, kur es zinu, vīrs orientējas labāk nekā es, es patiešām ticu tam, ko man stāsta. Ko stāsta viņš. Izredžu citiem tā iznest mani cauri, kā tas izdodas manam vīrietim, nav. Nav tik lielas.
Bet tā taču ir, ka gribas izjokot tos, kuri uz jokiem uzķeras. :D Es esmu īstais mērķis. Es patiešām kādu laiku domāju, ka buldogus taisa tā, ka ieliek kastē un nocērt astes, un tad tie no sāpēm triecas ar degunu sienā, un saplacina degunus. :D Labi, lai mazliet sevi aizstāvētu, pateikšu, ka tas bija tālā bērnībā, un to man iestāstīja tēvs.
Nemaz tik lētticīga neesmu, bet tādā tehnikas un zinātnes jomā, kur es zinu, vīrs orientējas labāk nekā es, es patiešām ticu tam, ko man stāsta. Ko stāsta viņš. Izredžu citiem tā iznest mani cauri, kā tas izdodas manam vīrietim, nav. Nav tik lielas.
pirmdiena, 2010. gada 6. decembris
Ir par ko padomāt...
Mīļi, skarbi, dažas rindas lasot, man asara notecēja. Ikvienam taču ikdienā ir 24 stundas. No tām kaut pāris minūtes mēs varētu atvēlēt otram. Dažreiz tā ir vērtīgākā dāvana, ko mēs varam pasniegt - laiks.
Par ko es runāju, lasiet TE.
Par ko es runāju, lasiet TE.
ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris
Brīvības ierobežošana
Ziniet, ko es nekad neesmu varējusi saprast? Kad man pārmet, nu kā es tā labprātīgi gribējusi esot savu brīvību ierobežot. Kā? Nu ar bērniem, protams. Tagad es nevaru 5dienas vakarā pazust no mājas neplānoti, es nevarot vēl to un šito.
Bet velns parāvis, vai kādreiz es to varēju? Ja man bija piektdienas naktī jāstrādā, arī tad es teicu, ka nevaru nekut tikt! Ja jau runājam par ierobežošanu, tad jābūt godīgiem un jāatzīst, ka darbs ierobežo to brīvību dažreiz pat lielākā mērā nekā bērni, jo bērnus jau var atstāt pie kāda pieskatīšanai, vai arī paņemt līdzi.
Un vēl tāda maza nianse... ko ievēroju studiju gados, un ko tagad sajūtu pati - nez kāpēc tie cilvēki, kuriem ir bērni, spēj izdarīt vairāk. Labi, protams, gadās jau pa izņēmumam. Kā it visur. Bet kopumā ņemot, i motivācija ir lielāka, i plānošanas spējas labākas.
Bet velns parāvis, vai kādreiz es to varēju? Ja man bija piektdienas naktī jāstrādā, arī tad es teicu, ka nevaru nekut tikt! Ja jau runājam par ierobežošanu, tad jābūt godīgiem un jāatzīst, ka darbs ierobežo to brīvību dažreiz pat lielākā mērā nekā bērni, jo bērnus jau var atstāt pie kāda pieskatīšanai, vai arī paņemt līdzi.
Un vēl tāda maza nianse... ko ievēroju studiju gados, un ko tagad sajūtu pati - nez kāpēc tie cilvēki, kuriem ir bērni, spēj izdarīt vairāk. Labi, protams, gadās jau pa izņēmumam. Kā it visur. Bet kopumā ņemot, i motivācija ir lielāka, i plānošanas spējas labākas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)