piektdiena, 2011. gada 28. janvāris

ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris

Mirklis klusuma

dzīve kā košums
divdesmit septiņas ziemas un nieki
tauriņa prieki
aplidot nezinot

Mārtiņš Freimanis (1977-2011)

dienas kā sākums
divdesmit četras stundas no vietas
es pārskaitu lietas
bet tevis tur nav acis sāpīgi grauž

un ne pa jokam
es esmu tāds kā nobijies
ar abām rokām
pie sirdsapziņas pieķēries
pārsteigums izmisums
abiem mums noziegums
par vēlu meklēt
debesis peklē

P.S. Atceros kā vidusskolā domāju, nez kā tas būs, ka paies gadi, un Tu, Mārtiņ, kļūsi vecs. Manās tēva mājās, vecajā istabā vēl arvien ir Tumsas plakāts pie sienas. Toreiz domāju, neņemšu nost, lai mani bērni redzētu, kad aizbrauksim ciemos, ka šis fantastiskais dziedātājs ir arī jauns bijis. Tad es viņiem stāstītu, kā man jaunībā patika Tumsa, un kā mēs uz visiem koncertiem un ballēm gājām, kur Tumsa spēlēja, vienmēr pirmajās rindās bijām. Un, ka mēs ar tēti pirmo reizi dejojām tieši Tumsas ballē Siguldā.  :)  Bērniem noteikti būtu grūti noticēt, jo viņi pazītu Tevi tikai tādu, kādam Tev būtu bijis jābūt vecumā. Pavisam negodīgi tā ir teikt. Kādam Tev būtu bijis jābūt. Bet labi. Ir bijis skaisti. Un tas ir galvenais. R.I.P.

Vakar konstatēju, ka sen neesmu klausījusies Tumsu. Izvilku diskus. Uzlikām. Ar bērniem dejojām, dziedājām līdzi. Atstāju arī fonā, lai skan visu nakti. Tad bērni labāk guļ, kad klusi mūzika fonā skan. Tumsa. Vēl joprojām neesmu izslēgusi. Sirds man tik zaļa kā dienvidvējš. 

pirmdiena, 2011. gada 24. janvāris

7 lietas par mani

Pirmdienas rīts. Stafete. Tādi dīvaini jautājumi, kurus atradu ŠEIT,  un cik noprotu, kāds vēl uz tiem noteikti ir atbildējis. Kāpēc tieši šādi jautājumi, nezinu, un šobrīd nav laika meklēt, kurš ir tos radījis. Ko šīs lietas tādu būtisku par mani atklātu, arī nezinu (apturu tieksmi pateikt - neko diži lielu). Pirms kāda laika apkārt ceļoja 13. jautājumi, uz tiem atbildēt bija tīri interesanti. Gluži kā vecajos skolas laikos, kad apkārt ceļoja atmiņu klades, tik man nav ne jausmas, kur kāda no manējām ir iebāzta. Visādus citādus sīkumus esmu atradusi, bet tās klades ne.

“7 lietas par mani”.


1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Šobrīd diemžēl - ak, kaut varētu vēl pagulēt. :D Es vienmēr esmu bijis cīrulis, bet tagad, kad esmu kļuvusi par mammu diviem maziem cilvēciņiem, miegs ir pacēlies gluži vai zelta vērtē.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Kopainu un rokas. Ja tā pasmietos, varētu teikt, ka tas ir mans fetišs :D Ja man nepatiks vīrieša rokas, tieši plaukstas, tad īpaši iepazīties negribēšu (vienalga kādos nolūkos).
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Vīru. Zinu, ka kopā mēs uz salas varētu izdzīvot, un būtu pat interesanti. Tieši vakar pa Discovery skatījāmies vienu raidījumu pa šo tēmu. Un vīram noteikti kabatā būtu nazis.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Auzu pārslu putra brokastīs.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Māsa
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
The Whole Nine Yards ar Brūsu Vilisu. Reāli laba komēdija svētdienas vakaram. :)
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Lārsona triloģija - biju absolūtā sajūsmā par šo darbu. Nespēju atrauties. Pat mazliet kauns, ka šīm grāmatām nepieķēros ātrāk, jo biju saklausījusies negatīvas atsauksmes. Paldies māsai, ka iedeva man izlasīt.

P.S. Īstenībā labi vien, ka jautājumi tikai 7, jo tikko man tējas krūzē ielidoja salvete. :D Bērns ir paēdis brokastis.

Nododu tālāk visiem, kas šo ierakstu izlasīja līdz galam ;)

"Nosauc vārdā" terapija

Man bija pielavījies kaut kāds ziemas nogurums. Apnikums. Depresija. Izdegšana. Nu velns viņ zin kas. Spēka nebij, šķita, ka viss ir apnicis un neko negribās. Sēdi un domā - bāc, kas ar mani notiek! Ar mani, kurai taču tikai jāpaskatās uz sniegu, lai sajust, ka asinis straujāk riņķo un smaids kļūst plašāks. Bet te pēkšņi konstatē, ka nekas no tā, kas parasti ir iepriecinājis tajās melnajās dienās (un tādas jau gadās pilnīgi visiem), nepalīdz. Tik traki, ka pat mūzika, kas reiz lika celties kājās un dejot, tagad palaiž vaļā tik asaru slūžas.

Nav normāli, vai ne? Un ko Jūs ieteiktu? Psihologu? Jā, iespējams, tas arī palīdzētu. Bet ir arī otrs variants (turklāt pilnīgi bez maksas, pieņemot, ka par psihologu noteikti būtu kaut kas jāmaksā) - pasakas. Manā gadījumā pat nevajadzēja lasīt pasakas, bet tikai atcerēties. Īsti gan neatceros, kā pasaku sauca (opcija - zvans māsai arī īsto nosaukumu nepalīdzēja atrast, bet mazliet detaļas precizēt gan), bet galvenais ļaundaris tur bija Rumpelrūķis. Un kāda meitene/princese/daiļava, kura bij apsolījusi savu pirmdzimto atdot rūķim. Kad šis laiks pienāk, un meitene, kura taču noteikti pirms tam neticēja, ka paliks stāvoklī (jo kā savādāk viņa rūķim būtu apsolījusi kaut ko tik muļķīgu), tagad gaida bērnu - izrādās tomēr ir divas iespējas - vai nu atdot bērnu rūķim, vai arī uzminēt, kā rūķi sauc un nosaukt viņu vārdā. Tas lauztu visu burvju varu, un viņa būtu brīva. Tik vien. NOSAUKT VĀRDĀ.

Nu un šo pasakas motīvu var pielietot ikdienā. Ja mēs atpazītu un nosauktu vārdā visas emocijas, kurām ejam cauri, mēs spētu dzīvot vieglāk. Jo nepazīstamais ir tas, kas biedē. Nezinu, cik nu labs salīdzinājums, un varbūt pilnīgi nevietā, bet par alkoholiķiem arī saka, ka tikai tad, kad cilvēks pats atzīst, ka viņam ir problēma, viņš var sākt ārstēties un izārstēties. Ar to depresiju vai melno garīgo arī ir tieši tāpat. Es visu laiku esmu dzīvojusi ar uzskatu - depresija? izdegšana? nē, tas noteikti neattiecas uz mani. Es māku tikt galā, un nekas TĀDS mani NEKAD nepiemeklēs. Tāpēc šādu variantu pat nepaskatīju. Bet re, tur arī slēpās atrisinājums. Es noliedzu fakta esamību un grimu arvien dziļāk. Bet līdz ko atzinu sev - mīļā, tu sāc izdegt, paskatos pa logu un atplaukstu smaidā. BŪS LABI. Tikai nevajag noliegt to, kas ir. Ir jānosauc vārdā, un kā uz burvju mājienu parādīsies bezgala daudz izeju no situācijas, kas pirms mirkļa vēl šķita pilnīgākā bezizeja.

svētdiena, 2011. gada 23. janvāris

Čats LABĀ

Vai ko tādu maz atceraties? Es biju piemirsusi, līdz pavisam nesen, kārtojot skapi, atradu vienu kastīti ar vecām mantām. Un tur mana dienasgrāmata. Vo vellos - priekš tādas 17gadīgas meitenes izteiksmes stils tā tīri neko, bauda lasīt. Un bauda arī pasmieties.

Bet ne jau par dienasgrāmatu gribēju runāt, bet gan par to, ko vēl tajā atradu - izgriezumus no LABAS. Īsti gan to sistēmu vairs neatceros, bet bija LABĀ tāda sludinājumu sadaļa, kur gāja arī tāds kā čats.. kā lai savādāk to nosauc? Izgriezi no žurnāla sludinājuma lapiņu, ierakstīji savu sakāmo, un to tad pa pastu sūtīji, lai pēc tam izlasītu avīzē. Bet ne jau tādi sludinājumi - "Mani sauc Ilze, meklēju vēstuļdraugu" (kaut gan tādi arī protams bija), bet tādas gluži vai dzejas rindas, mirkļi. Tāds kā twitter priekštecis, ne? Pagāja nedēļa vai divas, tavas rindas publicēja, citi tās izlasīja, un pagāja vēl nedēļa - divas, varēji izlasīt atbildes tvītus LABĀ, ja kādam bija ko teikt vai atbildēt uz tavu rakstīto. Šo to es tur biju izplēsusi un ielikusi starp dienasgrāmatas lapām. Vai tagadējā jaunatne maz mācētu tā sarakstīties?

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

Pirmais iespaids par virtuālo ES

Agrāk, kad nebij visiem mājās internets un nebij tādi draugiem.lv, twitteri un facebook, ja kāds gribēja ar Tevi iepazīties, tad bija divi varianti: vai nu runāt ar Tevi personiski vai arī prasīt kādam citam, kurš savukārt pazīst Tevi. Otrais, protams, nekad nav bijis tas labākais variants, bet ko tur daudz....

Savukārt tagad, kad ir tik daudz dažādu interneta lapu, kur cilvēks var atstāt savus pēdu, domu, izjūtu nospiedumus, šķiet, ka iepazīties ir daudz vienkāršāk un ātrāk, ne? Vai tā tiešām ir? Vai ieejot twitter kontā var saprast, kas tas īsti ir par cilvēku? Vai apskatot viņa profilu facebook vai draugiem? Nē, nu saprotams, gala spriedums jau tiks izdarīts aci pret aci, bet cik daudz mēs varam spriest par cilvēku pēc viņa virtuālā dvīņa?

piektdiena, 2011. gada 7. janvāris

Livin' on a prayer

Kā es šo dziesmu dzirdu, man pilnīgi liekas, es ieelpoju sniegu.



Pirmsākums meklējams vidusskolā, kad es tiku pie pirmā cd pleijera. Rītos cēlos agrāk par sētniekiem, lai pirms skolas pastaigātos pa piesnigušo Siguldu (O JĀ, toreiz bij tieši tādas kupenas, kādas ir tagad, un pēc kādām mana sirds bij sailgojusies...). Šī bija pirmā dziesma albumā (izlasē) Cross Road, un vairāk, aukstuma dēļ mans peijeris nepavilka, atslēdzās. Tā ik reiz, kad izdevās to ierubīt, tikai šo dziesmu noklausījos. Un visu ziemu. Man neapnika.

Agrs rīts.. aizputinātas ielas. Vispirms izrokos līdz vārtiņiem, un tad brienu cauri pilsētai. Tāpat vien, bez mērķa. IR mirklis. Skan dziesma..

We've got to hold on to what we've got
'Cause it doesn't make a difference
If we make it or not
We've got each other and that's a lot
For love - we'll give it a shot

Ohh We're half way there
Woah Livin' on a prayer
Take my hand and we'll make it - I swear
Woah Livin' on a prayer
Livin' on a prayer

Snieg...

Kā uzlabot garīgo īpaši nelabvēlīgos apstākļos?

Vajadzīgas dažas lietas:
1. VIENTULĪBA. Nu.. labi, šī lieta būtu vēlama. Kaut uz stundu. Hmm. var jau būt ka vientulību nevajag, var arī iztikt bez tās, bet patīkamu cilvēku klātbūtni gan vajag. Tie nepatīkamie lai paliek aiz durvīm.
2. SVECES. Un labi, ja ir ne viena vien. Siltāks apgaismojums ļoti daudz ko dod.
3. Tēja ar marcipānu.. karsta, kūpoša.
4. Mūzika, kas uzjundī patīkamas atmiņas. Man tas šoreiz ir On A Day Like Today no Bryan Aams. Pati biju pārsteigta, bet ja tā sāk domāt.. šis albums man ir tik daudz kur ceļojis līdzi, un vienmēr palīdzējis atslēgties. Bāc, mīlīši, tač jau kopš pamatskolas laikiem! Jā, jā - 1998. gadā vēl gāju pamatskolā! Tiesa, pēdējā klasē.
5. Kārtība šaļļu skapī, pavisam nesen ieviesta.
6. Trīs milzīgas grāmatas, ko esmu aizņēmusies, un uz kurām jau kāri skatos, kad varēšu ķerties klāt.
7. Citrons, ledus un 50 ml rums.
8. Spēja ļaut domām brīvi plūst, neturot tās ciet dēļ kāda konkrēta pārdomu temata. Un pat nevajag sekot līdzi un analizēt. Vienkārši domāt par to, ko jūti TAGAD, un nevis pirms mirkļa, kad garīgais bija oi oi oi zem nulles.

Būs labi.

P.S. Šī bij tīri subjektīva recepte.