otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs

Karstuma plusi

Gribi negribi.. man kā karstumneizturīgajam cilvēkam šādā laikā mazliet piespiedu kārtā ir jācenšas domāt par karstuma plusiem. Sapņošana par sniegu īpaši nelīdz, tāpēc to atmetam, un domājam.. kas tad īsti labs ir karstumā. Ar mīnusu sarakstu, protams, ietu vieglāk :D kaut vai sākot ar to, ka viss sastādītais kalst ārā, puķes siltumnīcās cepas nost, bet par negatīvo nevajag domāt. Jādomā pozitīvi, tāds šovasar likums. Tāds ir dzīves likums.

Karstuma plusi.

1. Alus garšo nenormāli labi. Visu ziemu pat negribējās, un ja godīgi - pat negaršoja, bet tagad vasaras karstajās dienās, pudeli jāiemet uz pusstundu saldētavā.. mmmm...

2. Ūdens ezeros ir silts. Interesanti, vai jūrā arī? Būs jāpierunā vīrs, ka vienu vakaru jāaizšauj pēc darba līdz jūrai, jāpārbauda. Tas īstenībā ir viens no milzīgākajiem plusiem karstumā, ka ūdens ir patīkamā veldzējošā temperatūrā un peldēties ir tīrā bauda.

3. Vakari pēc karstām dienām ir pasakaini, temperatūra ideāla (naktis vispār kā tādas, kad noslīdz zem 20 grādiem). Tikai jāizdomā, kā odus atbaidīt. Jāmeklē tā ierīce makšķernieku veikalos. Kad odu problēma būs atrisināta, o, tad būs kaifs.

4.  Negaiss. Mmmm... Tā ir viena fantatiska dabas stihija. Kad Tu no malas vēro un apzinies savu niecīgumu un dabas varenumu. Jā... Loģiski tikai būtu, ka pēc liela karstuma sekotu negaiss, un to es gaidu. Tā dēļ varētu pieciest karstās dienas. Ja vien pēc tam gan man, gan maniem dārzeņiem tiek veldze.

5. Laistīšanās ar ūdeni. Te tik spilgtā atmiņā aina no bērnības, kad mums bļodās ļāva saliet ūdeni, un bija jāgaida, kad tas uzsils un atļaus mums laistīties. Visjautrākā rotaļa. Tagad laistot puķes, Ernests nāk prasa, lai uzlej uz kājām, paiet tālāk un prasa, lai uztaisu lietutiņu. :)

Hmmm. tik vien? Nē, noteikti jābūt vēl kādam plusam. Palīdziet izdomāt. Palīdziet pārciest karstumu.

trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs

Odu ēdāji, atsaucieties!

Jūs gan jau arī dzīvojiet ar domu, ka dabā viss ir kā vajag. Katrs sīkākais kukainītis, katrs zāles stiebriņš ir ļoti nozīmīgs kādā, vārdā nenosaucamā, ķēdē, bet kuras noteikti nebūtu arī mēs.

Un pilnīgi pašsaprotami.. es ticu arī Jūs, tik skaistā vasaras vakarā, kāds ir šovakar, sēžat un gudrojat, kāpēc pasaulē ir nepieciešams tik daudz odu. Jā, jā, zinu, tie ir nepieciešami kā barība citām dzīvām būtnēm. Bet vai šo citu dzīvo būtņu nav pārāk maz? Vai tiešām šobrīd pastāv līdzsvars? Atceroties, cik daudzas sugas (tiesa, tas gan vairāk skar Āfrikas dzīvniekus) izmirst.. Kaut kas man teica, ka arī stirnas pie mums izmirst, un vardes pasaulē izmirst, nemaz nerunājot par bitēm, kuru izzušanas skaitļi ir katastrofāli. Vai odi netaisās iet pie visiem velliem? Kur šie tik dzīvelīgi? Kāpēc tīģeriem Dabas māte nav devusi šito izdzīvošanas instinktu?

Šovakar man liekas, ka mežs ir sauss, katru dienu kāda lapsa ceļmalā sabraukta, stirnām šī ziema esot bijusi letāla, un nu - vienīgais odu iztikas līdzeklis ir palicis - Cilvēks. Tad nu saturies, Cilvēk, ods grib ēst un pabarot savu droši vien nesaskaitāmo ģimenīti arīdzan.

Šovakar lepni sazieķējos ar pretodu līdzekli, kas saucas Odiņš. Ar tik lielām, jā, jā, arī naivām cerībām izgāju ārā, cerot izbaudīt šo tik fantastisko vakaru, par kuru visu dienu domāju, un kurš mani tajā karstumā uzturēja pie dzīvības... Un še tev. Ne minūte nepagāja, un odu armija klāt. Juris saka, lai es ignorējot. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Man ir ne tikai garšīgākas asinis, bet arī alerģija pret tiem kodumiem. Metas pumpas, niez.. Brrrr..

Tā nu sēžu istabā, cerot, ka tomēr pastāv kāds odu aizbaidīšanas līdzeklis, kurš darbojas, un kuru es pavisam drīz atklāšu.