Odu ēdāji, atsaucieties!

Jūs gan jau arī dzīvojiet ar domu, ka dabā viss ir kā vajag. Katrs sīkākais kukainītis, katrs zāles stiebriņš ir ļoti nozīmīgs kādā, vārdā nenosaucamā, ķēdē, bet kuras noteikti nebūtu arī mēs.

Un pilnīgi pašsaprotami.. es ticu arī Jūs, tik skaistā vasaras vakarā, kāds ir šovakar, sēžat un gudrojat, kāpēc pasaulē ir nepieciešams tik daudz odu. Jā, jā, zinu, tie ir nepieciešami kā barība citām dzīvām būtnēm. Bet vai šo citu dzīvo būtņu nav pārāk maz? Vai tiešām šobrīd pastāv līdzsvars? Atceroties, cik daudzas sugas (tiesa, tas gan vairāk skar Āfrikas dzīvniekus) izmirst.. Kaut kas man teica, ka arī stirnas pie mums izmirst, un vardes pasaulē izmirst, nemaz nerunājot par bitēm, kuru izzušanas skaitļi ir katastrofāli. Vai odi netaisās iet pie visiem velliem? Kur šie tik dzīvelīgi? Kāpēc tīģeriem Dabas māte nav devusi šito izdzīvošanas instinktu?

Šovakar man liekas, ka mežs ir sauss, katru dienu kāda lapsa ceļmalā sabraukta, stirnām šī ziema esot bijusi letāla, un nu - vienīgais odu iztikas līdzeklis ir palicis - Cilvēks. Tad nu saturies, Cilvēk, ods grib ēst un pabarot savu droši vien nesaskaitāmo ģimenīti arīdzan.

Šovakar lepni sazieķējos ar pretodu līdzekli, kas saucas Odiņš. Ar tik lielām, jā, jā, arī naivām cerībām izgāju ārā, cerot izbaudīt šo tik fantastisko vakaru, par kuru visu dienu domāju, un kurš mani tajā karstumā uzturēja pie dzīvības... Un še tev. Ne minūte nepagāja, un odu armija klāt. Juris saka, lai es ignorējot. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Man ir ne tikai garšīgākas asinis, bet arī alerģija pret tiem kodumiem. Metas pumpas, niez.. Brrrr..

Tā nu sēžu istabā, cerot, ka tomēr pastāv kāds odu aizbaidīšanas līdzeklis, kurš darbojas, un kuru es pavisam drīz atklāšu.