pirmdiena, 2012. gada 27. februāris

Laime

Ir daudz un dažādu pasaku par laimi, par to kā Laime iet pie cilvēkiem, gribot noskaidrot, kas viņiem trūkst pilnīgai laimei... hmm... pilnīgai laimei... Vai Jūs kaut kam tādam ticat? Ja pie manis kāds atnāktu un prasītu, kas man pietrūkst laimei, es atbildētu - Nekā.

Protams, ir lietas, kuras man ir ļoti svarīgas, un tur kaut kas ir sagājis šķērsām, vai arī ir kaut kas, pēc kā es ļoti ilgojos. Bet vai tas ietekmē manu spēju būt laimīgai? Laime taču neslēpjas pasaulē, materiālajās lietās, tā ir sajūta, kura slēpjas mūsos, un kuras pavēlnieki esam tikai mēs.


Ir viena pasaka, kuru man mamma atstāstīja samērā nesen un kuru aizmirst nu vairs nespēju, ik pa laikam sanāk par to aizdomāties.

Pasaka ir par to, ka Laimīte pazaudēja savu bērniņu (ja pasakas analizētu, varētu jautāt - kā tas vispār bij iespējams, bet pasakās nejautā, tā vienkārši notika), un kopš tās dienas Viņa staigā pa pasauli, savu bērniņu meklējot. Laimei, lai viņa labāk redzētu, nav divas acis vien, bet trešā acs, kas atrodas galvas vidū - ar to viņa redz PA ĪSTAM... Tā nu viņa staigā pa pasauli jau gadiem, ik pa laikam viņai šķiet, ka viņa ir ieraudzījusi savu bērniņu, priecīga viņa pie tā piesteidzas, paceļ uz rokām augšā, lai ar trešo aci varētu apskatīt, bet sapratusi, ka tas nav viņas bērniņš, viņa to uzreiz arī nolaiž atpakaļ uz zemes, un iet tālāk.

Tāpēc Cilvēka laimes brīži ir tik īsi.. tomēr reizē TĀDS pacēlums, ka liekas, ka Tu lido. Laime nav pastāvīgs stāvoklis, kuru sasniedzot, iemācoties, vari tajā arī palikt, vai kuru var iegūt, apmaiņā pret kaut ko. Tie ir mirkļi. Mirkļi, kurus vari izbaudīt, bet, ja labi grib, var arī ignorēt un koncentrēties tikai uz negatīvo.

Tad nu tā.. ja man jārunā par sevi un laimi.... tad man gribētos teikt, ka Laimes māte ļoti bieži mani notur par savu pazudušo bērniņu. :)

Laime ir kā dāvana, kā buča uz vaiga, kas kādu laiku vēl ir sajūtama, līdz izgaist. Bet ne jau ar skumjām. Protams, brīžos, kad visas problēmas gāžas pāri, ir kā ir, bet šis laimes pacēlums ir tik dabisks, gluži kā adrenalīns. Kuru var iemācīties nedaudz kontrolēt, ar kā jau minēju iepriekš - spēju mirkli izbaudīt. Tik vien, kā jānomet čīkstētāja un pesimista čaula. Un jābauda.

Ir tik daudz dažādu sīkumu ikdienā, kas sniedz man šos laimes mirkļus. Ir dienas, kad to ir vairāk.. Mjā... Ir arī melnās dienas. Un tām par spīti es gribu apgalvot - es esmu laimīga.

2 komentāri: