Mirklis klusuma

dzīve kā košums

divdesmit septiņas ziemas un nieki

tauriņa prieki

aplidot nezinot

Mārtiņš Freimanis (1977-2011)

dienas kā sākums

divdesmit četras stundas no vietas

es pārskaitu lietas

bet tevis tur nav acis sāpīgi grauž

un ne pa jokam

es esmu tāds kā nobijies

ar abām rokām

pie sirdsapziņas pieķēries

pārsteigums izmisums

abiem mums noziegums

par vēlu meklēt

debesis peklē

P.S. Atceros kā vidusskolā domāju, nez kā tas būs, ka paies gadi, un Tu, Mārtiņ, kļūsi vecs. Manās tēva mājās, vecajā istabā vēl arvien ir Tumsas plakāts pie sienas. Toreiz domāju, neņemšu nost, lai mani bērni redzētu, kad aizbrauksim ciemos, ka šis fantastiskais dziedātājs ir arī jauns bijis. Tad es viņiem stāstītu, kā man jaunībā patika Tumsa, un kā mēs uz visiem koncertiem un ballēm gājām, kur Tumsa spēlēja, vienmēr pirmajās rindās bijām. Un, ka mēs ar tēti pirmo reizi dejojām tieši Tumsas ballē Siguldā.  :)  Bērniem noteikti būtu grūti noticēt, jo viņi pazītu Tevi tikai tādu, kādam Tev būtu bijis jābūt vecumā. Pavisam negodīgi tā ir teikt. Kādam Tev būtu bijis jābūt. Bet labi. Ir bijis skaisti. Un tas ir galvenais. R.I.P.

Vakar konstatēju, ka sen neesmu klausījusies Tumsu. Izvilku diskus. Uzlikām. Ar bērniem dejojām, dziedājām līdzi. Atstāju arī fonā, lai skan visu nakti. Tad bērni labāk guļ, kad klusi mūzika fonā skan. Tumsa. Vēl joprojām neesmu izslēgusi. Sirds man tik zaļa kā dienvidvējš.