Savā dzīves laikā esmu sapratusi, ka tādi kā es ir mazākumā, jo es patiesi vēlētos mājās čūsku. Ideāli jau būtu pitons, bet es priecātos arī par mazāku radījumu.
Sapnis - tāds mājdzīvnieks kā septiņgadīgajam zēnam no Kambodžas, ne? (Vairāk par to lasi dailymail.co.uk)
No bērnības atceros, ka jau toreiz mana mīļākā vieta Rīgas Zoo bija čūsku māja. Uz pirkstgaliem uzkāpusi uz paaugstinājuma, lai spētu kaut astīti saskatīt no čūskas, kas ieritinājusies augšējā nodalījuma vannā vai trubā un kā parasti guļ. Tā gribējās redzēt čūsku aktīvajā posmā, bet uz Zoo vienmēr esmu bijusi tikai tad, kad čūskas mierīgi guļ.
Par vienu lietu gan nebeidzu žēloties – tie, kas no čūskām baidās, tās redz biežāk nekā es. Es sēņojot vai ogojos esmu pārkāpusi pāri, vienu reizi pat lasīju mellenes TIEŠI 5 cm attālumā no zalkša, kas saritinājies gulēja un to pamanīju tikai tad, kad ogas bija nolasītas. Nu kur loģika? Es tā gribu redzēt čūsku, vismaz es domāju, ka pati ļoti vērīgi skatos, bet nepamanu to. Bet cilvēks, kas paniski baidās, nez kāpēc vienmēr uzreiz pamana, pat no 5 metru attāluma (iespējams pat no lielāka attāluma), ka TUR ir čūska!
Skolas laikos man draudzenes draudēja, ka pie manis ciemos nenākšot, ja man mājās būs čūska. Vai tad es draudu, ka neiešu ciemos, ja kādam būs suns? Taču nē, jo man jau it kā nekas nav pret suņiem, bet pati negribētu mājās (kaut arī esmu samierinājusies ar tādu faktu, ka droši vien mums suns būs, ja bērni ļoti gribēs...), un uz ielas sveši klaiņojoši suņi mani paralizē tā, ka laikam tās var nosaukt par bailēm. Tomēr es tās varu kontrolēt, ļoti vienkārši, sevišķi, kad aizeju ciemos. Ir jau skaisti suņi un mīļi, patiesi, un domāju ikvienam dzīvnieku mīļotājam vajadzētu saprast arī mani – man čūskas liekas skaistas un mīļas. Tik graciozas.. Tik noslēpumainas.. Vispār visi abinieki mani vairāk saista kā citi dzīvnieki.
Visticamāk, ka man mājās nekad nebūs čūska. Raudāt jau tāpēc neraudāšu, bet vismaz ceru, ka zalkši mājas tuvumā kādu retu reizi saulē gozēsies.
Atceros vienu reizi pirms 3 gadiem, agrā, agrā pavasarī, kad pie Gaujas noķēru MILZĪGU zalkti, kurš vēl pēc ziemas miega tāds kūtrs bija, toreiz atklāju, ka viņiem ir labs aizsargmehānisms – rokas pēc tam TĀ smird.. Ilgi ne, pēc pusstundas vairs neko nejutu, bet to pusstundu tad gan domāju – vai to smaku vispār varēs dabūt nost. Līdz tam tikai glodenes bija izdevies noķert, bet tās jau īsti neskaitās čūskas..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru