3/101 - Kāpēc Nīče raudāja?

Manā sarakstā nevienu nešausmina lēkšana ar gumiju, bet grāmatu skaits, ko esmu apņēmusies izlasīt - tas gan. Un ziniet, kā ir... Kad sastādīju sarakstu, man itin nemaz prātā neienāca doma, ka tas nav izdarāms, vai ka tieši šie, ar grāmatām saistītie punkti būtu vissarežģītāk izpildāmie. Toties tagad, kad jau ne viens vien man par to pārjautā, kā es tik daudz izlasīšot, atzīstos, kritu grēkā un nobijos. Vienu mirkli. Tagad gan esmu atžirgusi un ja tā parēķina, 101 grāmata uz 1001 dienām, tas būtu tā rupji rēķinot - viena grāmata uz 10 dienām. 3 grāmatas mēnesī. Tas tiešām ir tik traki? Labi, man arī citos saraksta punktos ir minētas grāmatas, tad tas skaitlis sanāk lielāks.. Bet tik un tā. Ne jau visas būs tā kā Kolīnas Makkalovas "Morgana ceļš".

Labi, bet nu pie atskaites. Pirmā grāmata, kuru izlasīju, kopš saraksta sastādīšanas, ir Ērvina D. Jaloma "Kāpēc Nīče raudāja?"



Neatstāstīšu saturu, jo savādāk nebūs interesanti. Es patiesi aizrāvos ar šo grāmatu, lai arī mani sākumā īsti neuzrunāja reālu personāžu kā grāmatas tēlu izvēle. Tomēr lasīšanas procesā spēju no tā distancēties, lai patiesi izbaudītu ikvienu domas eksperimentu, ikvienu niansi.

Iepatikās arī autora izteiktā doma, tālāk citēju -

"Pirms vairākiem gadiem kādā esejā, kur stāstīju par darba "Kāpēc Nīče raudāja?" tapšanu, es citēju Andrē Žida frāzi: "Vēsture ir fikcija par notikušo. Turpretī fikcija ir vēsture, kas varēja notikt". Fikcija ir vēsture, kas varēja notikt. Lieliski! Tieši tādu darbu es vēlējos radīt. Mans romāns "Kāpēc Nīče raudāja?" patiesi būtu varējis notikt. Ņemot vērā psihoterapijas visai neticamo vēsturi, visi šai grāmatā aprakstītie notikumi patiesi būtu varējuši īstenoties dzīvē, ja vien vēstures ass būtu tikai drusciņ pagriezusies."

Citāti ir interesanta padarīšana. Katrs vienā un tajā pašā darbā var izcelt pilnīgi citus vārdus. Man vienmēr ir paticis pētīt citu iezīmētās vietas, piebildes. Pati svešās grāmatās neko neatzīmēju, jo man nepatiktu, ja tieši MANĀ grāmatā kāds atzīmētu savas domas, tāpēc spilgti atceros ainu no vidusskolas, kad biju aizņēmusies no skolasbiedrenes "Parfīmu" - kad atdevu grāmatu atpakaļ, viņa skumji nopūtās, to cauršķirstot, ka es nekādas piezīmes ar zīmuli neesmu veikusi. Mums abām patika pētīt citu izceltās vietas, bet man patika piezīmes veikt tikai SAVOS eksemplāros.

Dažas domas, kuras piefiksēju es, lai nepiemirstu ar tām saistītās pārdomas:

"Es iedomājos, kā Šopenhauers un Spinoza tiek destilēti, kondensēti un cauri acs zīlītei, pa optisko nervu kā pa piltuvi nonāk tieši mūsu pakauša daivās."

"Dīvainas domas - cerebrālas dzemdību sāpes, paša nāves izvēlēšanās, drosme atļauties melnos periodus. Viņš nav neprātīgs, Jozef. Es tikai gribētu zināt - vai tas ir traks saprāts vai vieds neprāts."

"Dārgais draugs, man nepietiek enerģijas pārrakstīt šo vēstuli. Lūdzu, atsūti to man atpakaļ." Visideālākais vēstules nobeigums (Ak, piedod, Seneka!)

"Vienkāršai grēksūdzei tāds spēks nepiemīt, Jozef. Ja piemistu, tad būtu grūti sameklēt neirotisku katoli."

Grāmatu ņēmu no bibliotēkas, bet par šo viennozīmīgi varu teikt - gribu arī tādu savā plauktā. Tā tur būs.