Laime

Ir daudz un dažādu pasaku par laimi, par to kā Laime iet pie cilvēkiem, gribot noskaidrot, kas viņiem trūkst pilnīgai laimei... hmm... pilnīgai laimei... Vai Jūs kaut kam tādam ticat? Ja pie manis kāds atnāktu un prasītu, kas man pietrūkst laimei, es atbildētu - Nekā.

Protams, ir lietas, kuras man ir ļoti svarīgas, un tur kaut kas ir sagājis šķērsām, vai arī ir kaut kas, pēc kā es ļoti ilgojos. Bet vai tas ietekmē manu spēju būt laimīgai? Laime taču neslēpjas pasaulē, materiālajās lietās, tā ir sajūta, kura slēpjas mūsos, un kuras pavēlnieki esam tikai mēs.

Ir viena pasaka, kuru man mamma atstāstīja samērā nesen un kuru aizmirst nu vairs nespēju, ik pa laikam sanāk par to aizdomāties.

Pasaka ir par to, ka Laimīte pazaudēja savu bērniņu (ja pasakas analizētu, varētu jautāt - kā tas vispār bij iespējams, bet pasakās nejautā, tā vienkārši notika), un kopš tās dienas Viņa staigā pa pasauli, savu bērniņu meklējot. Laimei, lai viņa labāk redzētu, nav divas acis vien, bet trešā acs, kas atrodas galvas vidū - ar to viņa redz PA ĪSTAM... Tā nu viņa staigā pa pasauli jau gadiem, ik pa laikam viņai šķiet, ka viņa ir ieraudzījusi savu bērniņu, priecīga viņa pie tā piesteidzas, paceļ uz rokām augšā, lai ar trešo aci varētu apskatīt, bet sapratusi, ka tas nav viņas bērniņš, viņa to uzreiz arī nolaiž atpakaļ uz zemes, un iet tālāk.

Tāpēc Cilvēka laimes brīži ir tik īsi.. tomēr reizē TĀDS pacēlums, ka liekas, ka Tu lido. Laime nav pastāvīgs stāvoklis, kuru sasniedzot, iemācoties, vari tajā arī palikt, vai kuru var iegūt, apmaiņā pret kaut ko. Tie ir mirkļi. Mirkļi, kurus vari izbaudīt, bet, ja labi grib, var arī ignorēt un koncentrēties tikai uz negatīvo.

Tad nu tā.. ja man jārunā par sevi un laimi.... tad man gribētos teikt, ka Laimes māte ļoti bieži mani notur par savu pazudušo bērniņu. :)

Laime ir kā dāvana, kā buča uz vaiga, kas kādu laiku vēl ir sajūtama, līdz izgaist. Bet ne jau ar skumjām. Protams, brīžos, kad visas problēmas gāžas pāri, ir kā ir, bet šis laimes pacēlums ir tik dabisks, gluži kā adrenalīns. Kuru var iemācīties nedaudz kontrolēt, ar kā jau minēju iepriekš - spēju mirkli izbaudīt. Tik vien, kā jānomet čīkstētāja un pesimista čaula. Un jābauda.

Ir tik daudz dažādu sīkumu ikdienā, kas sniedz man šos laimes mirkļus. Ir dienas, kad to ir vairāk.. Mjā... Ir arī melnās dienas. Un tām par spīti es gribu apgalvot - es esmu laimīga.

Aromterapija dārzā

Agrā pavasarī, kad siltumnīcā piķēju garšaugu stādiņus, jau sapratu, .. labi, piķēšana pati par sevi man ļoti patīk, varētu stundām ņemties, bet mmm... kā smaržo garšaugi. Taisni brīnums, ka tādā mazā timiāna stādiņā, kas izdzinis vien pirmo lapiņu, jau ir tik spēcīgs aromāts. Nē, nu to, ka garšaugi smaržo, to protams es zināju.. Bet to, ka tik maziņš stādiņš jau nes visu auga aromātu, tas man bija pārsteigums.

Tikko izravēju dilles, un nospriedu, ka noteikti aromāts ir pie vainas tam, ka man patika to darīt. Es taču arī esmu no tām, kas kādreiz bērnībā un pusaudža gados zvērēja, ka NEKAD MŪŽĀ neravēs. Bet paskat, eju ravēt un kaifoju. Vietējā aromterapija, turklāt bez maksas, ja kāds vēlas, var nākt talkā, man vagu nav žēl. :) 

Karstuma plusi

Gribi negribi.. man kā karstumneizturīgajam cilvēkam šādā laikā mazliet piespiedu kārtā ir jācenšas domāt par karstuma plusiem. Sapņošana par sniegu īpaši nelīdz, tāpēc to atmetam, un domājam.. kas tad īsti labs ir karstumā. Ar mīnusu sarakstu, protams, ietu vieglāk :D kaut vai sākot ar to, ka viss sastādītais kalst ārā, puķes siltumnīcās cepas nost, bet par negatīvo nevajag domāt. Jādomā pozitīvi, tāds šovasar likums. Tāds ir dzīves likums.

Karstuma plusi.

1. Alus garšo nenormāli labi. Visu ziemu pat negribējās, un ja godīgi - pat negaršoja, bet tagad vasaras karstajās dienās, pudeli jāiemet uz pusstundu saldētavā.. mmmm...

2. Ūdens ezeros ir silts. Interesanti, vai jūrā arī? Būs jāpierunā vīrs, ka vienu vakaru jāaizšauj pēc darba līdz jūrai, jāpārbauda. Tas īstenībā ir viens no milzīgākajiem plusiem karstumā, ka ūdens ir patīkamā veldzējošā temperatūrā un peldēties ir tīrā bauda.

3. Vakari pēc karstām dienām ir pasakaini, temperatūra ideāla (naktis vispār kā tādas, kad noslīdz zem 20 grādiem). Tikai jāizdomā, kā odus atbaidīt. Jāmeklē tā ierīce makšķernieku veikalos. Kad odu problēma būs atrisināta, o, tad būs kaifs.

4.  Negaiss. Mmmm... Tā ir viena fantatiska dabas stihija. Kad Tu no malas vēro un apzinies savu niecīgumu un dabas varenumu. Jā... Loģiski tikai būtu, ka pēc liela karstuma sekotu negaiss, un to es gaidu. Tā dēļ varētu pieciest karstās dienas. Ja vien pēc tam gan man, gan maniem dārzeņiem tiek veldze.

5. Laistīšanās ar ūdeni. Te tik spilgtā atmiņā aina no bērnības, kad mums bļodās ļāva saliet ūdeni, un bija jāgaida, kad tas uzsils un atļaus mums laistīties. Visjautrākā rotaļa. Tagad laistot puķes, Ernests nāk prasa, lai uzlej uz kājām, paiet tālāk un prasa, lai uztaisu lietutiņu. :)

Hmmm. tik vien? Nē, noteikti jābūt vēl kādam plusam. Palīdziet izdomāt. Palīdziet pārciest karstumu.

Odu ēdāji, atsaucieties!

Jūs gan jau arī dzīvojiet ar domu, ka dabā viss ir kā vajag. Katrs sīkākais kukainītis, katrs zāles stiebriņš ir ļoti nozīmīgs kādā, vārdā nenosaucamā, ķēdē, bet kuras noteikti nebūtu arī mēs.

Un pilnīgi pašsaprotami.. es ticu arī Jūs, tik skaistā vasaras vakarā, kāds ir šovakar, sēžat un gudrojat, kāpēc pasaulē ir nepieciešams tik daudz odu. Jā, jā, zinu, tie ir nepieciešami kā barība citām dzīvām būtnēm. Bet vai šo citu dzīvo būtņu nav pārāk maz? Vai tiešām šobrīd pastāv līdzsvars? Atceroties, cik daudzas sugas (tiesa, tas gan vairāk skar Āfrikas dzīvniekus) izmirst.. Kaut kas man teica, ka arī stirnas pie mums izmirst, un vardes pasaulē izmirst, nemaz nerunājot par bitēm, kuru izzušanas skaitļi ir katastrofāli. Vai odi netaisās iet pie visiem velliem? Kur šie tik dzīvelīgi? Kāpēc tīģeriem Dabas māte nav devusi šito izdzīvošanas instinktu?

Šovakar man liekas, ka mežs ir sauss, katru dienu kāda lapsa ceļmalā sabraukta, stirnām šī ziema esot bijusi letāla, un nu - vienīgais odu iztikas līdzeklis ir palicis - Cilvēks. Tad nu saturies, Cilvēk, ods grib ēst un pabarot savu droši vien nesaskaitāmo ģimenīti arīdzan.

Šovakar lepni sazieķējos ar pretodu līdzekli, kas saucas Odiņš. Ar tik lielām, jā, jā, arī naivām cerībām izgāju ārā, cerot izbaudīt šo tik fantastisko vakaru, par kuru visu dienu domāju, un kurš mani tajā karstumā uzturēja pie dzīvības... Un še tev. Ne minūte nepagāja, un odu armija klāt. Juris saka, lai es ignorējot. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Man ir ne tikai garšīgākas asinis, bet arī alerģija pret tiem kodumiem. Metas pumpas, niez.. Brrrr..

Tā nu sēžu istabā, cerot, ka tomēr pastāv kāds odu aizbaidīšanas līdzeklis, kurš darbojas, un kuru es pavisam drīz atklāšu.

Meža zemenītes

Kuram gan negaršo meža zemenes? Mans sapnis ir uziet mežā tādu pleķīti, no kura var 10 litrus nolasīt... Kas tā būtu par baudu! Iedomājieties... Kādreiz nezināju, ka tik daudz meža zemenes vispār vienuviet var augt. Parasti tikai pa saujām vien, labi ja puslitriņu izdevās pielasīt, bet kad iepazinos ar vīru, uzzināju, ka viņa vecāki ir tādas vietas uzgājuši.. Tikai viņi vienmēr tās ogas pārdod, paši neēd. Es gan nezinu, vai es tā spētu. Parastās zemenes varbūt varētu pārdot.. bet meža zemenes! Piebāztu pilnu saldētavu, savārītu ievārījumu, kompotu un saēstos svaigā veidā tā, ka vairāk negribas (vai tas maz ir iespējams?)

Skat, te man viena pagājušās vasaras recepte - tiramisu, ar meža zemenītēm, protams..

Par meža zemenēm runājot, pagājušo gadu eksperimentālos nolūkos savācu sēklas. No īstām meža zemenēm. Martā iesēju kastītē, bet pēc mēneša, kad tā arī pilnībā nekas nebija uzdīdzis, ņēmu un turpat kastītē izpiķēju salātu stādiņus. Nebija jau arī nekādas garantijas, ka tās zemenes izdīgs. Bet, kad salāti bija saņēmušies - skat, no zemes spraucas ārā arī zemenītes. Visa kastītes apakša vienos mazos zemeņu stādiņos. Ņēmu tos ārā, priecādamās, ka tomēr izdīga manis vāktās sēklas, un sastādīju citā kastītē, lai aug. Un aug tie smuki. Tikai tagad gudroju, ko lai iesāk, man ir viena kastīte, kurā ir hmm... apmēram 100 stādiņi, un kuri jau dzen stīgas un grib izplesties, bet kur lai tos stāda? Vajag jau tādu vietu, kur nezāles neaugtu. Meža zemenītēm taču patīk saulaini izcirtumi. Bet man tādas vietas nav. Vīram nav laika lai arī uzraktu.. Bet nedēļas laikā esmu apņēmusies atrast zemenītēm vietu un iestādīt tās. Un tad atliek tikai turēt īkšķus, lai mans eksperiments arī veiksmīgs būtu turpmāk. Iespējams, ka meža zemenes, tāpat kā parastās zemenes, pirmajā gadā īpaši ražīgas nav, tāpēc šogad jau vēl neceru uz meža zemenītēm, bet nākamgad gan būtu forši, un ja vēl viņas pašas plestos plašumā.. :) Jāpērk LIELA saldētava. :)

Tādā laikā pat suni nedzen ārā :D

Nu gan karstums ārā, ne? Vēl pāris dienas atpakaļ naktīs gāja termometra stabiņš zem nulles un nācās celties pa nakti, lai kurinātu siltumnīcas un puķes nenosaltu, bet tagad gandrīz vai nezini, kur lai glābjas, cik karsts ārā. Katrā ziņā, siltumnīcās pastrādāt nav iespējams.

Izklājām plēvi un uzvilkām kūdras maisu uz tās, bet kokiem lapas tik niecīgas, nekādu dižo ēnu nesameklēsi. Izvēle netiek piedāvāta. Cepies vai sēdi istabā.

Tādā laikā taču pat suni nedzen ārā, ne? :D Labi, labi, zinu - šo teicienu gan attiecina uz kārtīgu lietusgāzi, BET - kāpēc lai to neteiktu arī tagad? Vismaz mūsējie suņi abi divi meklē ēnu, kur piemesties. Saulē neviens neguļ. Tāpēc arī es melotriju piķēšanu atlikšu uz vakara pusi, kad saule būs tuvāk horizontam noslīdējusi.

Nevar būt briesmīgāks vīrietis par..

... nevarīgu vīrieti.

Tā, tagad katrs var pārprāst, kā vēlas, bet tas, ko es gribēju ar šiem vārdiem teikt - lai kādas būtu rakstura īpašības vai netikumi (šajā aspektā viss noslēpums ir spējā sadzīvot ar otru), tas, ko es patiesi nevar ciest ir - ja vīrietis nespēj par sevi parūpēties - nespēj sev uztaisīt ēst, tas esot jādara sievietei, nespēj izslaucīt istabu, tas ir sieviešu darbs, nespēj aiziet pie ārsta, jo tie šarlatāni jau tāpat neko nejēdz, nespēj izmazgāt savas drēbes, jo tas taču arī ir sieviešu darbs. (Par to, ka vīrietis uzskata, ka nav jāmazgājas, un ka tualetē nav jānolaiž ūdens, jo tā vajagot taupīt ūdeni, nu.. tā ir vēl nākamā pakāpe. Kad tādus stāstus dzirdu (un diemžēl ir pat nācies redzēt) mute paliek vaļā, jo negribas ticēt..)

Vispār jau šī nevarība un mūžīgā gaidīšana, lai cits aprūpē, lai cits izdara viņu vietā, ir ļoti kaitinoša ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm, tomēr manā pieredzē es laikam dzīvē esmu tikai divas tādas būtnes sastapusi, tomēr.. hmmm.. ja par sieviešu nevarību iet runa, tad īstenībā tā ir vēl briesmīgāka, JO, ja šis manis pieminētais vīriešu tips neko nedara, lai arī noteikti visu spētu izdarīt, tikai tāpēc, ka tas esot sieviešu pienākums, tad sieviete nedara tikai tāpēc, ka ir slinka un kā parazīts gaida, kad cits izdarīs visu viņas vietā. Vismaz tā pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka slinkums ir briesmīgāks par spītu.

Bet kurš tad vainīgs? Jā, MILZĪGA vaina ir gan vecākiem, gan sievietēm, kuras ir tos vīriešus (cilvēkus vispār) pieradinājušas, ka viss tiks izdarīts, pēc teorijas "kādam noteikti ātrāk apriebsies tā miskaste apkārt", tikai pilnīgi aiz kadra ir palicis tāds fakts, ka cilvēks, kuram vienmēr apriebjas bardaks ātrāk, reiz var neizturēt un pateikt "sveiki". (Es nekad negribētu otram dot padomus attiecībās, bet atzīšos ļoti bieži dzirdot par tādiem vīriešiem nodomāju - nu ko Tu auklējies! Tā nekas nemainīsies, un vispār, ja godīgi, ja pieaudzis cilvēks piekopj tik parazītisku dzīvesveidu, es neticu, ka kādreiz viņš mainīsies.)
Jā apkārtējo vaina tā ir, bet pieaudzis cilvēks par visu ir atbildīgs pats. Labi, audzināšanā savlaik ir ielaistas kādas kļūdas, bet tieši tāpēc jau ir galva uz pleciem, lai tās atkostu un saprastu, kas lietas labā ir jāmaina. Diezgan dīvaini manuprāt ir gaidīt, ka sieva nu būs kā mamma, kas visu vāks un mazgās un pienesīs ēst. Bet ja paklausās, kas notiek apkārt (un mazās pilsētās esot, diezgan daudz var dzirdēt) - šķiet vārds "sieva" ļoti daudziem ir sinomīms "mammai" ar vienu nebūtisku piedevu :D - gultu.

Tā lūk. Sēžu un punktu likdama priecājos, ka manas dzīves vīrieši visi par sevi māk parūpēties paši. Tādus taču arī gribas palutināt. :)