Laime

Ir daudz un dažādu pasaku par laimi, par to kā Laime iet pie cilvēkiem, gribot noskaidrot, kas viņiem trūkst pilnīgai laimei... hmm... pilnīgai laimei... Vai Jūs kaut kam tādam ticat? Ja pie manis kāds atnāktu un prasītu, kas man pietrūkst laimei, es atbildētu - Nekā.

Protams, ir lietas, kuras man ir ļoti svarīgas, un tur kaut kas ir sagājis šķērsām, vai arī ir kaut kas, pēc kā es ļoti ilgojos. Bet vai tas ietekmē manu spēju būt laimīgai? Laime taču neslēpjas pasaulē, materiālajās lietās, tā ir sajūta, kura slēpjas mūsos, un kuras pavēlnieki esam tikai mēs.

Ir viena pasaka, kuru man mamma atstāstīja samērā nesen un kuru aizmirst nu vairs nespēju, ik pa laikam sanāk par to aizdomāties.

Pasaka ir par to, ka Laimīte pazaudēja savu bērniņu (ja pasakas analizētu, varētu jautāt - kā tas vispār bij iespējams, bet pasakās nejautā, tā vienkārši notika), un kopš tās dienas Viņa staigā pa pasauli, savu bērniņu meklējot. Laimei, lai viņa labāk redzētu, nav divas acis vien, bet trešā acs, kas atrodas galvas vidū - ar to viņa redz PA ĪSTAM... Tā nu viņa staigā pa pasauli jau gadiem, ik pa laikam viņai šķiet, ka viņa ir ieraudzījusi savu bērniņu, priecīga viņa pie tā piesteidzas, paceļ uz rokām augšā, lai ar trešo aci varētu apskatīt, bet sapratusi, ka tas nav viņas bērniņš, viņa to uzreiz arī nolaiž atpakaļ uz zemes, un iet tālāk.

Tāpēc Cilvēka laimes brīži ir tik īsi.. tomēr reizē TĀDS pacēlums, ka liekas, ka Tu lido. Laime nav pastāvīgs stāvoklis, kuru sasniedzot, iemācoties, vari tajā arī palikt, vai kuru var iegūt, apmaiņā pret kaut ko. Tie ir mirkļi. Mirkļi, kurus vari izbaudīt, bet, ja labi grib, var arī ignorēt un koncentrēties tikai uz negatīvo.

Tad nu tā.. ja man jārunā par sevi un laimi.... tad man gribētos teikt, ka Laimes māte ļoti bieži mani notur par savu pazudušo bērniņu. :)

Laime ir kā dāvana, kā buča uz vaiga, kas kādu laiku vēl ir sajūtama, līdz izgaist. Bet ne jau ar skumjām. Protams, brīžos, kad visas problēmas gāžas pāri, ir kā ir, bet šis laimes pacēlums ir tik dabisks, gluži kā adrenalīns. Kuru var iemācīties nedaudz kontrolēt, ar kā jau minēju iepriekš - spēju mirkli izbaudīt. Tik vien, kā jānomet čīkstētāja un pesimista čaula. Un jābauda.

Ir tik daudz dažādu sīkumu ikdienā, kas sniedz man šos laimes mirkļus. Ir dienas, kad to ir vairāk.. Mjā... Ir arī melnās dienas. Un tām par spīti es gribu apgalvot - es esmu laimīga.

Nevar būt briesmīgāks vīrietis par..

... nevarīgu vīrieti.

Tā, tagad katrs var pārprāst, kā vēlas, bet tas, ko es gribēju ar šiem vārdiem teikt - lai kādas būtu rakstura īpašības vai netikumi (šajā aspektā viss noslēpums ir spējā sadzīvot ar otru), tas, ko es patiesi nevar ciest ir - ja vīrietis nespēj par sevi parūpēties - nespēj sev uztaisīt ēst, tas esot jādara sievietei, nespēj izslaucīt istabu, tas ir sieviešu darbs, nespēj aiziet pie ārsta, jo tie šarlatāni jau tāpat neko nejēdz, nespēj izmazgāt savas drēbes, jo tas taču arī ir sieviešu darbs. (Par to, ka vīrietis uzskata, ka nav jāmazgājas, un ka tualetē nav jānolaiž ūdens, jo tā vajagot taupīt ūdeni, nu.. tā ir vēl nākamā pakāpe. Kad tādus stāstus dzirdu (un diemžēl ir pat nācies redzēt) mute paliek vaļā, jo negribas ticēt..)

Vispār jau šī nevarība un mūžīgā gaidīšana, lai cits aprūpē, lai cits izdara viņu vietā, ir ļoti kaitinoša ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm, tomēr manā pieredzē es laikam dzīvē esmu tikai divas tādas būtnes sastapusi, tomēr.. hmmm.. ja par sieviešu nevarību iet runa, tad īstenībā tā ir vēl briesmīgāka, JO, ja šis manis pieminētais vīriešu tips neko nedara, lai arī noteikti visu spētu izdarīt, tikai tāpēc, ka tas esot sieviešu pienākums, tad sieviete nedara tikai tāpēc, ka ir slinka un kā parazīts gaida, kad cits izdarīs visu viņas vietā. Vismaz tā pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka slinkums ir briesmīgāks par spītu.

Bet kurš tad vainīgs? Jā, MILZĪGA vaina ir gan vecākiem, gan sievietēm, kuras ir tos vīriešus (cilvēkus vispār) pieradinājušas, ka viss tiks izdarīts, pēc teorijas "kādam noteikti ātrāk apriebsies tā miskaste apkārt", tikai pilnīgi aiz kadra ir palicis tāds fakts, ka cilvēks, kuram vienmēr apriebjas bardaks ātrāk, reiz var neizturēt un pateikt "sveiki". (Es nekad negribētu otram dot padomus attiecībās, bet atzīšos ļoti bieži dzirdot par tādiem vīriešiem nodomāju - nu ko Tu auklējies! Tā nekas nemainīsies, un vispār, ja godīgi, ja pieaudzis cilvēks piekopj tik parazītisku dzīvesveidu, es neticu, ka kādreiz viņš mainīsies.)
Jā apkārtējo vaina tā ir, bet pieaudzis cilvēks par visu ir atbildīgs pats. Labi, audzināšanā savlaik ir ielaistas kādas kļūdas, bet tieši tāpēc jau ir galva uz pleciem, lai tās atkostu un saprastu, kas lietas labā ir jāmaina. Diezgan dīvaini manuprāt ir gaidīt, ka sieva nu būs kā mamma, kas visu vāks un mazgās un pienesīs ēst. Bet ja paklausās, kas notiek apkārt (un mazās pilsētās esot, diezgan daudz var dzirdēt) - šķiet vārds "sieva" ļoti daudziem ir sinomīms "mammai" ar vienu nebūtisku piedevu :D - gultu.

Tā lūk. Sēžu un punktu likdama priecājos, ka manas dzīves vīrieši visi par sevi māk parūpēties paši. Tādus taču arī gribas palutināt. :)

"Nosauc vārdā" terapija

Man bija pielavījies kaut kāds ziemas nogurums. Apnikums. Depresija. Izdegšana. Nu velns viņ zin kas. Spēka nebij, šķita, ka viss ir apnicis un neko negribās. Sēdi un domā - bāc, kas ar mani notiek! Ar mani, kurai taču tikai jāpaskatās uz sniegu, lai sajust, ka asinis straujāk riņķo un smaids kļūst plašāks. Bet te pēkšņi konstatē, ka nekas no tā, kas parasti ir iepriecinājis tajās melnajās dienās (un tādas jau gadās pilnīgi visiem), nepalīdz. Tik traki, ka pat mūzika, kas reiz lika celties kājās un dejot, tagad palaiž vaļā tik asaru slūžas.

Nav normāli, vai ne? Un ko Jūs ieteiktu? Psihologu? Jā, iespējams, tas arī palīdzētu. Bet ir arī otrs variants (turklāt pilnīgi bez maksas, pieņemot, ka par psihologu noteikti būtu kaut kas jāmaksā) - pasakas. Manā gadījumā pat nevajadzēja lasīt pasakas, bet tikai atcerēties. Īsti gan neatceros, kā pasaku sauca (opcija - zvans māsai arī īsto nosaukumu nepalīdzēja atrast, bet mazliet detaļas precizēt gan), bet galvenais ļaundaris tur bija Rumpelrūķis. Un kāda meitene/princese/daiļava, kura bij apsolījusi savu pirmdzimto atdot rūķim. Kad šis laiks pienāk, un meitene, kura taču noteikti pirms tam neticēja, ka paliks stāvoklī (jo kā savādāk viņa rūķim būtu apsolījusi kaut ko tik muļķīgu), tagad gaida bērnu - izrādās tomēr ir divas iespējas - vai nu atdot bērnu rūķim, vai arī uzminēt, kā rūķi sauc un nosaukt viņu vārdā. Tas lauztu visu burvju varu, un viņa būtu brīva. Tik vien. NOSAUKT VĀRDĀ.

Nu un šo pasakas motīvu var pielietot ikdienā. Ja mēs atpazītu un nosauktu vārdā visas emocijas, kurām ejam cauri, mēs spētu dzīvot vieglāk. Jo nepazīstamais ir tas, kas biedē. Nezinu, cik nu labs salīdzinājums, un varbūt pilnīgi nevietā, bet par alkoholiķiem arī saka, ka tikai tad, kad cilvēks pats atzīst, ka viņam ir problēma, viņš var sākt ārstēties un izārstēties. Ar to depresiju vai melno garīgo arī ir tieši tāpat. Es visu laiku esmu dzīvojusi ar uzskatu - depresija? izdegšana? nē, tas noteikti neattiecas uz mani. Es māku tikt galā, un nekas TĀDS mani NEKAD nepiemeklēs. Tāpēc šādu variantu pat nepaskatīju. Bet re, tur arī slēpās atrisinājums. Es noliedzu fakta esamību un grimu arvien dziļāk. Bet līdz ko atzinu sev - mīļā, tu sāc izdegt, paskatos pa logu un atplaukstu smaidā. BŪS LABI. Tikai nevajag noliegt to, kas ir. Ir jānosauc vārdā, un kā uz burvju mājienu parādīsies bezgala daudz izeju no situācijas, kas pirms mirkļa vēl šķita pilnīgākā bezizeja.

Domājot par 2010

Kāds gan tu esi bijis, 2010? Tāds sportisks, ne? Šķēršļus esi licis priekšā daudz, lai motivētu mani tos pārvarēt, pārrāpties tiem pāri, un tur ziniet, kaut kāda sagatavotība ir vajadzīga. Sagatavotība kā sportā.

Gada nogale gan ir tāds mirklis, tik mierpilns un harmonisks, ka domājot par aizvadīto gadu, pilna galva ar pozitīviem mirkļiem. Ja gribētu, protams, protams... varētu arī vilkt ārā visu to melno un netīro veļu. Bet vai vajag? Tas viss ir aizgājis uz neatgriešanos līdz ar 2010. gadu.

Trīs lietas....

Šobrīd lasu "Ēd, lūdzies,mīli". Apstājos pie viena citāta, par kuru nespēju pārstāt domāt.

"Dižens sūfisma dzejnieks un filozofs Rumi reiz ieteica saviem skolniekiem uzrakstīt trīs lietas, kuras tie dzīvē visvairāk vēlētos. Ja kāds no saraksta punktiem būs pretrunā ar kādu citu, Rumi brīdināja, jūs esat lemti neveiksmei. Labāk ir dzīvot savu dzīvi ar vienu mērķi, viņš mācīja." 

Viena daļa no manis kliedz pretī - KURŠ gan būs TAS, kurš pateiks, kas ir pretrunā? Vai tad nav piemēru, kad cilvēkam ir gan daudzbērnu ģimene, gan arī doktora grāds? Kas vienam ir nesavienojams, citam ir tīrais nieks. Tā vienmēr bijis un būs, un nekad nebūs vienas receptes, kas derētu visiem.

Bet otra daļa tomēr domā.. vai tās manas trīs lietas, kuras dzīvē visvairāk vēlos.. vai tās tiešām manos konkrētajos apstākļos var savienot? Un ja nevar, kaut gan to es nepieņemu kā faktu, tomēr - ja nevarētu, kura būtu tā viena, kuru izvēlētos? Laikam jau atbilde ir skaidra, bet kas notiks ar pārējām lietām? Nesen runājām ar draudzeni par to, ka man vienkārši ir jāatgriežas studijās, citādi visu dzīvi mocīšos pašpārmetumos, ka to neesmu izdarījusi. Un tā ļoti iespējams būs, ja šo lietu paturēšu savā sarakstā. Un es taču gribu to paturēt. Tikai tagad.. es neredzu to mazo KĀ. Dzīvojot ārpus Rīgas, ar diviem maziem bērniem, kas sakiet, ko gribat - slimo daudz, un vēl pieskaitot, ka šobrīd esmu bez darba - nu tiešām nezinu, kā es tiktu Rīgā uz studijām, un pa kuru laiku es spētu tām sagatavoties. Veselo saprātu jau ar negribas upurēt, kā noteikti notiktu, ja es būtu pastāvīgā miega badā un sprinta skrējienā, lai iekļautos termiņos.

Beigās gan izdomāju, ka divas lietas ļoti reāli ir savienot. Ko darīt ar trešo, šis jautājums paliks 2011. gadam.

Brīvības ierobežošana

Ziniet, ko es nekad neesmu varējusi saprast? Kad man pārmet, nu kā es tā labprātīgi gribējusi esot savu brīvību ierobežot. Kā? Nu ar bērniem, protams. Tagad es nevaru 5dienas vakarā pazust no mājas neplānoti, es nevarot vēl to un šito.

Bet velns parāvis, vai kādreiz es to varēju? Ja man bija piektdienas naktī jāstrādā, arī tad es teicu, ka nevaru nekut tikt! Ja jau runājam par ierobežošanu, tad jābūt godīgiem un jāatzīst, ka darbs ierobežo to brīvību dažreiz pat lielākā mērā nekā bērni, jo bērnus jau var atstāt pie kāda pieskatīšanai, vai arī paņemt līdzi.

Un vēl tāda maza nianse... ko ievēroju studiju gados, un ko tagad sajūtu pati - nez kāpēc tie cilvēki, kuriem ir bērni, spēj izdarīt vairāk. Labi, protams, gadās jau pa izņēmumam. Kā it visur. Bet kopumā ņemot, i motivācija ir lielāka, i plānošanas spējas labākas.

9/101 - Vieglākais lēmums dzīvē.

Šis punkts manā 101 lietas sarakstā tāds interesants. Pilnīgi spontāns, jā, var teikt arī nošpikots galvenajā mājaslapā, pie idejām, kas pirmajā brīdī nešķita nemaz tik sliktas. Šodien, uz dullo gluži jau nu nē, bet izvēlējot pirmo punktu - 26. Skaitlis, ko šobrīd rakstu ailītē par vecumu. UN - 26. punkts ir - uzrakstīt par vieglāko lēmumu savā dzīvē.