"Nosauc vārdā" terapija

Man bija pielavījies kaut kāds ziemas nogurums. Apnikums. Depresija. Izdegšana. Nu velns viņ zin kas. Spēka nebij, šķita, ka viss ir apnicis un neko negribās. Sēdi un domā - bāc, kas ar mani notiek! Ar mani, kurai taču tikai jāpaskatās uz sniegu, lai sajust, ka asinis straujāk riņķo un smaids kļūst plašāks. Bet te pēkšņi konstatē, ka nekas no tā, kas parasti ir iepriecinājis tajās melnajās dienās (un tādas jau gadās pilnīgi visiem), nepalīdz. Tik traki, ka pat mūzika, kas reiz lika celties kājās un dejot, tagad palaiž vaļā tik asaru slūžas.

Nav normāli, vai ne? Un ko Jūs ieteiktu? Psihologu? Jā, iespējams, tas arī palīdzētu. Bet ir arī otrs variants (turklāt pilnīgi bez maksas, pieņemot, ka par psihologu noteikti būtu kaut kas jāmaksā) - pasakas. Manā gadījumā pat nevajadzēja lasīt pasakas, bet tikai atcerēties. Īsti gan neatceros, kā pasaku sauca (opcija - zvans māsai arī īsto nosaukumu nepalīdzēja atrast, bet mazliet detaļas precizēt gan), bet galvenais ļaundaris tur bija Rumpelrūķis. Un kāda meitene/princese/daiļava, kura bij apsolījusi savu pirmdzimto atdot rūķim. Kad šis laiks pienāk, un meitene, kura taču noteikti pirms tam neticēja, ka paliks stāvoklī (jo kā savādāk viņa rūķim būtu apsolījusi kaut ko tik muļķīgu), tagad gaida bērnu - izrādās tomēr ir divas iespējas - vai nu atdot bērnu rūķim, vai arī uzminēt, kā rūķi sauc un nosaukt viņu vārdā. Tas lauztu visu burvju varu, un viņa būtu brīva. Tik vien. NOSAUKT VĀRDĀ.

Nu un šo pasakas motīvu var pielietot ikdienā. Ja mēs atpazītu un nosauktu vārdā visas emocijas, kurām ejam cauri, mēs spētu dzīvot vieglāk. Jo nepazīstamais ir tas, kas biedē. Nezinu, cik nu labs salīdzinājums, un varbūt pilnīgi nevietā, bet par alkoholiķiem arī saka, ka tikai tad, kad cilvēks pats atzīst, ka viņam ir problēma, viņš var sākt ārstēties un izārstēties. Ar to depresiju vai melno garīgo arī ir tieši tāpat. Es visu laiku esmu dzīvojusi ar uzskatu - depresija? izdegšana? nē, tas noteikti neattiecas uz mani. Es māku tikt galā, un nekas TĀDS mani NEKAD nepiemeklēs. Tāpēc šādu variantu pat nepaskatīju. Bet re, tur arī slēpās atrisinājums. Es noliedzu fakta esamību un grimu arvien dziļāk. Bet līdz ko atzinu sev - mīļā, tu sāc izdegt, paskatos pa logu un atplaukstu smaidā. BŪS LABI. Tikai nevajag noliegt to, kas ir. Ir jānosauc vārdā, un kā uz burvju mājienu parādīsies bezgala daudz izeju no situācijas, kas pirms mirkļa vēl šķita pilnīgākā bezizeja.

Kā uzlabot garīgo īpaši nelabvēlīgos apstākļos?

Vajadzīgas dažas lietas:
1. VIENTULĪBA. Nu.. labi, šī lieta būtu vēlama. Kaut uz stundu. Hmm. var jau būt ka vientulību nevajag, var arī iztikt bez tās, bet patīkamu cilvēku klātbūtni gan vajag. Tie nepatīkamie lai paliek aiz durvīm.
2. SVECES. Un labi, ja ir ne viena vien. Siltāks apgaismojums ļoti daudz ko dod.
3. Tēja ar marcipānu.. karsta, kūpoša.
4. Mūzika, kas uzjundī patīkamas atmiņas. Man tas šoreiz ir On A Day Like Today no Bryan Aams. Pati biju pārsteigta, bet ja tā sāk domāt.. šis albums man ir tik daudz kur ceļojis līdzi, un vienmēr palīdzējis atslēgties. Bāc, mīlīši, tač jau kopš pamatskolas laikiem! Jā, jā - 1998. gadā vēl gāju pamatskolā! Tiesa, pēdējā klasē.
5. Kārtība šaļļu skapī, pavisam nesen ieviesta.
6. Trīs milzīgas grāmatas, ko esmu aizņēmusies, un uz kurām jau kāri skatos, kad varēšu ķerties klāt.
7. Citrons, ledus un 50 ml rums.
8. Spēja ļaut domām brīvi plūst, neturot tās ciet dēļ kāda konkrēta pārdomu temata. Un pat nevajag sekot līdzi un analizēt. Vienkārši domāt par to, ko jūti TAGAD, un nevis pirms mirkļa, kad garīgais bija oi oi oi zem nulles.

Būs labi.

P.S. Šī bij tīri subjektīva recepte.