Nevienam nevajag manu e-talonu

Divi varinanti. Vai nu cilvēki ir iebiedēti, vai es atbaidoša. Tā kā otro variantu atmetu jau pašā iesākumā, paliek tikai pirmais. Cilvēki ir iebiedēti.

Pāris dienas atpakaļ biju Rīgā. Nopirku e-talonu 24 stundām, jo vajadzēja daudz braukāt, un pēcpusdienā, kad izkāpu no pēdējā sabiedriskā transporta, gribēju to atdot kādam, lai izmanto. NEVIENS NEŅĒMA. Pat cilvēks, kurš kioskā pērk 5 braucienu e-talonu, neņēma, saka, ka viņam jau reku esot. Es mēģināju vēl teikt nu jā, to Jūs varat tērēt pēc tam, tagad paņemiet šo un izmantojiet, man vairs nevajag. Nē, neņēma. Un iekāpa tramvajā.

Kad vēl sešiem cilvēkiem, kas stāvēja pieturā mēģināju piedāvāt, lai paņem, neviens neņēma, un es jau sāku justies stulbi. Taču ne jau man no tā labums. Vienkārši gribēju atdot, jo pati vienreiz tā esmu saņēmusi e-talonu no pilnīgi sveša cilvēka.

Gāju prom un domāju, pretī tieši nāk čigānu pāris, no kuriem visi izvairās, vai tad es šodien līdzinos uzbāzīgam čigānam?

Beigās vienā autobusu pieturā atstāju e-talonu uz soliņa. Varbūt tiešām cilvēkam labāk patīk paņemt no zemes, nekā no svešām rokām. Tā viņš nejūtas nevienam neko parādā, jo atrasts jau nav zagts.
Bet ja to mēģinātu uzskatīt par dāvanu? Nu.. iedomājos, varbūt cilvēki neņēma, jo domāja, ka nu būs ko parādā, vai ka es varbūt prasīšu viņiem samaksāt, līdz ko viņi pieskarsies manam e-talonam (tiešām netieku gudra). Zinu diezgan daudzus cilvēkus, kas jūtas ļoti neērti pieņemot dāvanas jau no pazīstamiem vien, viņiem uzreiz šķiet, ka ir parādā, ka jādāvina kas pretī. Bet tā taču ir dāvanas būtība - tā ir nesavtīga, tā ir kā labs darbs, par ko samaksu neprasa, bet kas rada prieku. Un e-talona atdošana vai tad nebūtu viens no tādiem labiem darbiem? Vienkāršs Paldies, un viss ir līdzsvarā.

(Tā vien šķiet, ka tiešām masveidā cilvēkos Latvijā ir sastopama tāda rīcība - ja man nevajag, iznīcināšu tā, lai netiek nevienam citam...)

Tomēr jāsaka, nākamreiz, kad es pa Rīgu braukāšu ar 24 stundu e-talonu, es labi padomāšu, vai piedāvāt to citiem vai nē. Jo tā sajūta, kad visi atsaka un uzreiz izvairās, nu nav nekāda patīkamā. (Gandrīz vai paduses jāosta, bet nē, nu nesmirdu es. Varbūt vienīgi visiem aizdomīga likās mana lielā iepirkumu taša. Man bija soma un auduma kulīte, biju tirgū, riekstus sapirku. Varbūt cilvēkiem nepatīk, ja ir lielas tašas. Viņi ir iebaidīti, ka nu es no tām vilkšu sazin ko ārā un likšu pirkt.)

Noteikumu pieņemšana

Nu gan diena. Krāsnis negrib kurēties kā nākas, no rīta atklāju, ka kāds iekļuvis manā e-pastā un izsūtījis visiem spamu. Bet nē, ar to nepietiek! Tikko sāku meklēt, ka man taču jāizdrukā viena pieteikuma anketa, ko man atsūtīja, un jāaizpilda līdz sestdienai, nevaru atrast. Nu nav. Sāku skatīties pa datumiem - pēdējo mēnešu sarakstes ir izdzēstas. Nu cūcība! Bet kur lai Tu, cilvēk, izgāz dusmas uz šo stulbo virtuālo pasauli? NEKUR. Tā teikt- ja pats gribi tajā atrasties un būt, tad pieņem spēles noteikumus - jebkurš var darīt jebko, ja vien tiek kaut kam klāt. Kā pieslēdz datoru globālajam tīklam, tā pieņem kā faktu, ka esi atvēris durvis. Un iekšā var nākt jebkurš, kurš vien to prot.

Dzīve vispār sastāv no noteikumu pieņemšanas un visas vilšanās, viss sašutums, kas daždien iet pāri malām, ir tikai un vienīgi tāpēc, ka esam bijuši naivi un cerējuši, ka noteikumi mūs neskars. Ka mēs kaut kā izlavīsimies cauri sveikā, ne zariņu nenolaužot. Bet tā nenotiek. Noteikumi skar visus, un tikai mūsu pašu interesēs ir spēt tos pieņemt, lai aiztaupītu liekas vilšanās un sarūgtinājumu. Bet vai Cilvēks to maz spēj? Pieņemt sabiedrības noteikumus, ar tiem samierināties? Cilvēks ir Cilvēks, un viņš gribēs radīt Savus noteikumus, gribēs dzīvot pasaulē, ko pats ir radījis. Nu.. Cilvēk, ko lai saka - lai Tev veicas! Nereāli, bet bez tā pasaule nekustēsies.

Šobrīd ir vērojama tendence - cilvēks pārāk bieži uzturas virtuālajā pasaulē. Jā, nesen šī ēra ir sākusies, un ir vilinoša, interesanta. Bet cik daudzi apzinās noteikumus? Es arī tikko pirmo reizi saskāros ar to, ka kāds ielaužas e-pastā, kāds manā vārdā sūta citiem vēstules un izdzēš manas sarakstes. Viens ir izlasīt Millenium trioģiju un saprast, ka esi kā uz delnas, bet otrs izjust kaut nedaudz uz savas ādas šo absolūto bezspēcību. Vai šī - nedrošība un mūžīgā atvērto durvju diena - nevarētu būt par iemeslu nākotnē, ka Cilvēks varētu pēc iespējas mazāk laika pavadīt pieslēdzies internetam? Nu tā, tīri domu eksperimentam.

Dzīve jau notiek Te. Pie manis.

Ir par ko padomāt...

Mīļi, skarbi, dažas rindas lasot, man asara notecēja. Ikvienam taču ikdienā ir 24 stundas. No tām kaut pāris minūtes mēs varētu atvēlēt otram. Dažreiz tā ir vērtīgākā dāvana, ko mēs varam pasniegt - laiks.

Par ko es runāju, lasiet TE.