Noteikumu pieņemšana

Nu gan diena. Krāsnis negrib kurēties kā nākas, no rīta atklāju, ka kāds iekļuvis manā e-pastā un izsūtījis visiem spamu. Bet nē, ar to nepietiek! Tikko sāku meklēt, ka man taču jāizdrukā viena pieteikuma anketa, ko man atsūtīja, un jāaizpilda līdz sestdienai, nevaru atrast. Nu nav. Sāku skatīties pa datumiem - pēdējo mēnešu sarakstes ir izdzēstas. Nu cūcība! Bet kur lai Tu, cilvēk, izgāz dusmas uz šo stulbo virtuālo pasauli? NEKUR. Tā teikt- ja pats gribi tajā atrasties un būt, tad pieņem spēles noteikumus - jebkurš var darīt jebko, ja vien tiek kaut kam klāt. Kā pieslēdz datoru globālajam tīklam, tā pieņem kā faktu, ka esi atvēris durvis. Un iekšā var nākt jebkurš, kurš vien to prot.

Dzīve vispār sastāv no noteikumu pieņemšanas un visas vilšanās, viss sašutums, kas daždien iet pāri malām, ir tikai un vienīgi tāpēc, ka esam bijuši naivi un cerējuši, ka noteikumi mūs neskars. Ka mēs kaut kā izlavīsimies cauri sveikā, ne zariņu nenolaužot. Bet tā nenotiek. Noteikumi skar visus, un tikai mūsu pašu interesēs ir spēt tos pieņemt, lai aiztaupītu liekas vilšanās un sarūgtinājumu. Bet vai Cilvēks to maz spēj? Pieņemt sabiedrības noteikumus, ar tiem samierināties? Cilvēks ir Cilvēks, un viņš gribēs radīt Savus noteikumus, gribēs dzīvot pasaulē, ko pats ir radījis. Nu.. Cilvēk, ko lai saka - lai Tev veicas! Nereāli, bet bez tā pasaule nekustēsies.

Šobrīd ir vērojama tendence - cilvēks pārāk bieži uzturas virtuālajā pasaulē. Jā, nesen šī ēra ir sākusies, un ir vilinoša, interesanta. Bet cik daudzi apzinās noteikumus? Es arī tikko pirmo reizi saskāros ar to, ka kāds ielaužas e-pastā, kāds manā vārdā sūta citiem vēstules un izdzēš manas sarakstes. Viens ir izlasīt Millenium trioģiju un saprast, ka esi kā uz delnas, bet otrs izjust kaut nedaudz uz savas ādas šo absolūto bezspēcību. Vai šī - nedrošība un mūžīgā atvērto durvju diena - nevarētu būt par iemeslu nākotnē, ka Cilvēks varētu pēc iespējas mazāk laika pavadīt pieslēdzies internetam? Nu tā, tīri domu eksperimentam.

Dzīve jau notiek Te. Pie manis.

Pirmais iespaids par virtuālo ES

Agrāk, kad nebij visiem mājās internets un nebij tādi draugiem.lv, twitteri un facebook, ja kāds gribēja ar Tevi iepazīties, tad bija divi varianti: vai nu runāt ar Tevi personiski vai arī prasīt kādam citam, kurš savukārt pazīst Tevi. Otrais, protams, nekad nav bijis tas labākais variants, bet ko tur daudz....

Savukārt tagad, kad ir tik daudz dažādu interneta lapu, kur cilvēks var atstāt savus pēdu, domu, izjūtu nospiedumus, šķiet, ka iepazīties ir daudz vienkāršāk un ātrāk, ne? Vai tā tiešām ir? Vai ieejot twitter kontā var saprast, kas tas īsti ir par cilvēku? Vai apskatot viņa profilu facebook vai draugiem? Nē, nu saprotams, gala spriedums jau tiks izdarīts aci pret aci, bet cik daudz mēs varam spriest par cilvēku pēc viņa virtuālā dvīņa?

Diaspora?

Protams, protams, GRIBU IZDZĒSTIES NO DRAUGIEM! Ak, mūžs - kurš gan negrib? Pāris reizes esmu jau gandrīz nospiedusi pogu - izdarīt to taču ir gaužām vienkārši, bet tad atrodu kādu ekstra svarīgu iemelsu, lai to neizdarītu. Kāds ir tas ekstra svarīgais iemesls? Tas, ka šķiet, reti kurš no maniem draugiem izmanto e-pastu. Un visi sarakstās tikai caur draugiem.lv. Es, protams, varu pukstēt un lamāties, bet tā nu tas ir. Tāpēc es arī palieku tur. Līdz varbūt kādu reizi, kad mēnesi nebūšu tur iegājusi, beidzot saņemšu dūšu izdzēsties.


Lasot Naumaņa sleju Sestdienā, domāju.. par to "elementāro lopisko ziņkāri". Vai man tāda ir? Ne es tur galerijas skatos, (ļoti reti par tādām atceros), ne es vispār kaut ko tur pētu, kaut arī pamanījusi, protams, esmu - portāls ir kļuvis pārbagāts. Noteikti ir labi - bet es nesaprotu, kur tam atrast laiku!!!! Nudien. Lai domubiedru grupās ieskatītos, vai kur tik vēl ne - man tam vienkārši nav laika. Es tik ieeju paskatīties, vai kāds nav man atrakstījis. Nav, uzreiz eju ārā. Burkānus es audzēju savā dārzā, nevis kaut kādā tur fermā.
Vai es tās lopiskās ziņkāres dēļ nedzēšos ārā? Par to vēl jāpadomā. Vai saraksti ar draugiem var nosaukt par lopisku ziņkāri. Un kā tieši sarakste, lai arī virtuāla, ne vairs papīra vēstuļu formā, atšķiras no kontakta aci pret aci, un vai tiešām vienu no šiem saziņas variantiem varētu nosaukt par lopisku ziņkāri....

Bet par to Diasporu. Beidzot. Tātad - Naumanis savā rakstā min divus veidus, kā cīnīties ar šo atkarību (atkarību no tādām vietnēm kā Facebook un Draugiem). Viens ir gandrīz vai fantastikas filmas cienīgs variants, tāda spraiga trillera, Da Vinči koda stilā, bet otrs - pavisam reāls. Tikai jābeidz audzēt virtuālie dārzeņi, un beidzot jāpazvana un jāuzaicina draugs uz randiņu.

"Bet to visu varēsim paveikt, ja neuzķersimies uz Facebook perspektīvā, draudīgā konkurenta - nenormālu popularitāti aizvien straujāk iemantojošā sociālā tīkla Diaspora.com āķa. Ja nenoturēsimies, baidos, ka pat silts kā čuras viskijs, iešļākts sejā, nelīdzēs."

Punkts. Nu sakiet - vai var būt vēl labāka reklāma, lai cilvēks ietu un skatītos, kas tā tāda diaspora.com ir? Bet vai nu es galīgi neko nesaprotu no tās nenormālās popularitātes, vai arī tā ir kļūdaina adrese - bet sakiet - kas tad tajā mājaslapā tāds ir?

Jeb tas bija joks, uz kura idiotiem jāuzķeras? :D

Ja tā, tad es uzķēros.

Tāpat kā, izlasot anekdoti, tajā pašā Sestdienā (3. jūlija, 2010. gada)

Septiņi dzīves likumi:
1. Tu ar mēli nevari aizsniegt visus savus zobus.
2. Visi idioti pēc 1.punkta izlasīšanas pamēģina to pārbaudīt.
3. Tagad Tu smaidi tāpēc, ka esi idiots.
4. Pirmais punkts nav patiess.
5. Drīz Tu šo ziņu nosūtīsi citam idiotam.
6. Tavu seju joprojām rotā idiotiskais smaids.
7. Neskumsti, es arī esmu idiots.