Dīvainas sajūtas pārņēma lasot rakstu Rīgas Laikā par novecošanu. Sen jau bija zināms fakts, ka senajā Romā cilvēka mūža vidējais ilgums bija 28 gadi. Toreiz vidusskolā tas likās - nu jā, kā vienkārši fakts, toreiz cilvēks dzīvoja tik un tik. Bet tagad, īsi pirms savas dzimšanas dienas (tiesa, šogad tikai 26tās) iedomājos par to, vai mūsdienās vispār varētu tā - dzīvi "sabāzt" 28 gados? Visi taču zina, kuri mums ir vislabākie gadi, ne? Ir jau tie divdesmit forši, bet reāli sakarīgu skatījumu cilvēks iegūst tikai PĒC tiem divdesmit, vai pat pēc trīsdesmit.
Nezinu kā Jums, bet man ir sajūta, ka dzīve tikai tikko sākusies... Vēl tik daudz ko gribas izdarīt, tik daudz sapņu ko piepildīt. Jā, ir šis tas padarīts, ir apmierinājums, un sajūta, ka dzīvo mirklim, nevis rītdienai, bet 28 gadi? Un tas viss, kas atvēlēts? Skarbi. Uz šāda fona itin nemaz neizceļas tas, ka 12-13 gados meitenes jau bija sievas kārtā - tas taču jau tikpat kā pusmūžs!
Mūsdienu cilvēks ar sava laikmeta domāšanu nespētu samierināties ar skaitli 28.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru