Divi varinanti. Vai nu cilvēki ir iebiedēti, vai es atbaidoša. Tā kā otro variantu atmetu jau pašā iesākumā, paliek tikai pirmais. Cilvēki ir iebiedēti.
Pāris dienas atpakaļ biju Rīgā. Nopirku e-talonu 24 stundām, jo vajadzēja daudz braukāt, un pēcpusdienā, kad izkāpu no pēdējā sabiedriskā transporta, gribēju to atdot kādam, lai izmanto. NEVIENS NEŅĒMA. Pat cilvēks, kurš kioskā pērk 5 braucienu e-talonu, neņēma, saka, ka viņam jau reku esot. Es mēģināju vēl teikt nu jā, to Jūs varat tērēt pēc tam, tagad paņemiet šo un izmantojiet, man vairs nevajag. Nē, neņēma. Un iekāpa tramvajā.
Kad vēl sešiem cilvēkiem, kas stāvēja pieturā mēģināju piedāvāt, lai paņem, neviens neņēma, un es jau sāku justies stulbi. Taču ne jau man no tā labums. Vienkārši gribēju atdot, jo pati vienreiz tā esmu saņēmusi e-talonu no pilnīgi sveša cilvēka.
Gāju prom un domāju, pretī tieši nāk čigānu pāris, no kuriem visi izvairās, vai tad es šodien līdzinos uzbāzīgam čigānam?
Beigās vienā autobusu pieturā atstāju e-talonu uz soliņa. Varbūt tiešām cilvēkam labāk patīk paņemt no zemes, nekā no svešām rokām. Tā viņš nejūtas nevienam neko parādā, jo atrasts jau nav zagts.
Bet ja to mēģinātu uzskatīt par dāvanu? Nu.. iedomājos, varbūt cilvēki neņēma, jo domāja, ka nu būs ko parādā, vai ka es varbūt prasīšu viņiem samaksāt, līdz ko viņi pieskarsies manam e-talonam (tiešām netieku gudra). Zinu diezgan daudzus cilvēkus, kas jūtas ļoti neērti pieņemot dāvanas jau no pazīstamiem vien, viņiem uzreiz šķiet, ka ir parādā, ka jādāvina kas pretī. Bet tā taču ir dāvanas būtība - tā ir nesavtīga, tā ir kā labs darbs, par ko samaksu neprasa, bet kas rada prieku. Un e-talona atdošana vai tad nebūtu viens no tādiem labiem darbiem? Vienkāršs Paldies, un viss ir līdzsvarā.
(Tā vien šķiet, ka tiešām masveidā cilvēkos Latvijā ir sastopama tāda rīcība - ja man nevajag, iznīcināšu tā, lai netiek nevienam citam...)
Tomēr jāsaka, nākamreiz, kad es pa Rīgu braukāšu ar 24 stundu e-talonu, es labi padomāšu, vai piedāvāt to citiem vai nē. Jo tā sajūta, kad visi atsaka un uzreiz izvairās, nu nav nekāda patīkamā. (Gandrīz vai paduses jāosta, bet nē, nu nesmirdu es. Varbūt vienīgi visiem aizdomīga likās mana lielā iepirkumu taša. Man bija soma un auduma kulīte, biju tirgū, riekstus sapirku. Varbūt cilvēkiem nepatīk, ja ir lielas tašas. Viņi ir iebaidīti, ka nu es no tām vilkšu sazin ko ārā un likšu pirkt.)
:) Šīs tādas dziļas pārdomas, bet ar jauku humoru.
AtbildētDzēstTomēr - jā - laikam vieglāk uzreiz ir pateikt nē un doties tālāk. Kādam neērti, citam šķiet - ja nu prasa ko pretī vai kāds ir aizdomīgs - kāds nelāgs nodoms vai slēptā kamera? :D Pilsētā cilvēki ir uzmanīgi, jo ar šādiem gadījumiem arī mēdz novērst uzmanību - un tad nez kur maks pazudis un tā... visādi gadās. Žēl gan, jo tādā veidā arī tie labie un atvērtie, palīdzētgribošie ļaudis iet mazumā - viņi nejūtas saprasti. Tieši kā Tu rakstīji...
Tā vienam zaķim iesmērēju balto vienreizējo talonu - mans ceļš bija galā, bet viņam tikai sākās.
AtbildētDzēsthmmm... es ne reizi neesmu redzējusi, ka kāds tā darītu! Pieļauju, ka vēl viens variants atteikumam un nesapratnei bija izbrīns. :) visparastākais izbrīns! un kad tas bija pāri, tad cilvēki lēnām sāka domāt un attapās! :)))
AtbildētDzēstp.s. nākamreiz atdod man :))))
Njaaa, ja godīgi... es arī domātu, ka mani grib apčakarēt (ja man svešs pienāktu klāt un dotu e-talonu - še, ņem un brauc) Laikam tā ir, kā Tu saki - esam iebiedēti
AtbildētDzēst- pastāstīšu ka arī mani vienreiz paķēra uz izbrīnu :)) Ar ģimenīti gājām uz Turaidas pili, iestājāmies rindā lai nopirktu biļetes.. pienāca viens puisis un iedeva man 4 biļetes :)) apstulbu, bet tā kā viņš man biļetes ielika tieši rokās, pasakot lūdzu, un aizejot pasmaidīja ... es paliku rokās ar biļetēm priecīgi nosaucot pakaļ- Paldies :))
AtbildētDzēstjā, apjukums bija, bet patīkams.. mēs bijām četratā :)) tā ka mazs ietaupījums sanāca :))
man jau liekas ka pirmkārt visiem liekas uzreiz traki aizdomīgi- ka tik nav kāda slēptā kamera :D