Šis punkts manā 101 lietas sarakstā tāds interesants. Pilnīgi spontāns, jā, var teikt arī nošpikots galvenajā mājaslapā, pie idejām, kas pirmajā brīdī nešķita nemaz tik sliktas. Šodien, uz dullo gluži jau nu nē, bet izvēlējot pirmo punktu - 26. Skaitlis, ko šobrīd rakstu ailītē par vecumu. UN - 26. punkts ir - uzrakstīt par vieglāko lēmumu savā dzīvē.
Rakstīšu par to, kas pirmais iešāvās prātā par šo tēmu domājot. Man ir divas jaunākas māsas un brālis. Un vīram ir jaunāka māsa. Un vērojot kā viņiem un viņu draugiem gāja ar izvēles izdarīšanu - ko darīt pēc vidusskolas... Mjā.. es varu viennozīmīgi teikt, ka mana izvēle, par to, ko darīšu, ko mācīšos pēc skolas, tika izdarīta jau 11. klasē, un man nav bijušas nekādas šaubas, kur iet, ko darīt, jo es zināju - gribu mācīties tieši to, un tieši to piedāvā tikai vienā vietā Latvijas Universitātē.
Nezinu, vai to varētu norakstīt kā tendenci, bet man šķiet, ka tagad lielākā daļa jauniešu nezina, ko grib darīt. Būtu jau es priecīga, ja kāds man tagad šito izteikumu apgāztu, bet mana pieredze, cik esmu sastapusies ar jauniešiem, kuri ir šīs izvēles priekšā - neviens neko nezina. Un pat pirmkursnieki gaužas, ka nezina, ko grib, jo ir izvēlējušies KAUT KO, nevis to, ko patiesi gribētu un tad nu mocās mācoties (vai arī nemācās) to, kas nesaista.
Pirmā nopietnā izvēle - ko darīt pēc skolas. Tā patiešām ir katra paša izvēle. Vai tiesām tā ir tik grūta? Vai tiešām saprast, kas pašam patīk, ko pats gribētu darīt - nav viegli?
Tieši tāpēc par savu vieglāko izvēli es uzskatu studiju izvēli. Ko tad es izvēlējos studēt? 11. klasē sāka mācīt jaunu priekšmetu - filozofiju. Lai arī tagad atskatoties, šķiet, cik nu nopietni vidusskolā tai lietai pieiet, bet jau septembrī sapratu - tā ir mana lieta. Biju izvēlējusies. Ne mirkli, vēl joprojām neesmu to nožēlojusi, gribu turpināt studijas arī augstākā līmenī. Labprāt aizbrauktu arī uz ārzemēm pamācīties, bet cik tas reāli divu bērnu mammai, nezinu. Ir trīs virzieni, kas mani saista visvairāk, un man ir plāns šos trīs virzienus skaisti apvienot, t.i., savilkt kopā, lai mana tēma ietvertu visus trīs. Turiet īkšķus.
P.S. Man prieks par savu māsu, kura ir atklājusi to lauciņu, kur darbojoties būtu viņas sirds. Novēlu atrast iespēju pievērsties Savējai Lietai. Arī tad, ja Latvijā izrādīsies nekas tāds nepastāv.
..jā mūsdienās daudzi saskaras ar šo problēmu, nezinu vai agrāk tādas nebija? man ar bija problēma, bija gan lietas divas, ko gribēju fotografēšana un interjers, bet vecāki pārliecināja, ka ar to es naudu nenopelnīšu sev un ģimenei. jāiet uz Uzņēmējdarbību, jo ar tādu izglītību darbu varot dabūt gandrīz jebkur...
AtbildētDzēsttoreiz paklausīju, jo likās, ka viņiem taisnība. Taču tagad skatos, un arvien aktuālākas kļūst manas sapņu lietas. Manuprāt, ja pirms tiem gadiem būtu aizgājusi mācīties vienu vai otru - es šobrīd būtu līmeni augstāk par vairumu no tiem, kas ar to nodarbojas tagad. Bet nē - šobrīd es esmu kā vairums ar vadībnieka izglītību. kāda ir mana specialitāte? nekāda! tieši tā.
tādēļ apskaužu draudzenenes jaunākās māsas, kuras vai nu optometriju izvēlējās, vai otra (bāc - neatceros to profesiju, bet tie, kas līķiem taisa sekcijas) - apbrīnoju, ka viņai tas patīk un uz to iet, nedomājot par to, ka darbs būs smags, vai cik par to saņems.
Manuprāt, mūsdienās daudzi domājot par savu nākotnes profesiju, vispirms domā - cik varēs ar to nopelnīt. un tā laikam ir tā kļūda, jo patiesībā - ja esi labs speciālists, tad varēs nopelnīt ar jebkuru profesiju.
Es domāju, ka šī problēma atkristu, ja tiktu skolniekiem vairāk dotas iespējas izbaudīt dažādu profesiju ikdienu pirms lielās izvēles. Manuprāt, ir daudzas profesijas par kuru darba ikdienu un pienākumiem man nav ne mazākās nojausas, bet kuri man varbūt būtu pa spēkam un patiktu... :(
Pilnīgi piekrītu! Esmu no tā lauciņa, kas izvēlējās kaut ko, bet īsti sirdij tas nebija. Izmācījos, uzlaboju daudzas no savām personīgajām kvalitātēm, ieguvu jaukus kursabiedrus, un spēju no kvantuma teksta dabūt ārā to kodolu :) :)
AtbildētDzēstnevarētu teikt, ka nožēloju, jo dzīves skola bija liela.Ceļš līdz diplomam bija ērkšķiem kaisīts. Laba lieta ko ieguvu- apmaiņas braucienā iegūtās atziņas, draugi, diez vai studējot lielākās universitātēs tik viegli tiktu šādā braucienā.
Tagad studijas gadu jau kā aizm muguras, tagad sāk nākt apjausma kas ir kas, un kam pieder mana sirds. Kaut gan tam tā ir piederējusi visu manu apzināto mūžu :)
Tāds jau tas cilvēks ir, iziet maldu ceļus, lai nonāktu pie tā, kas vienmēr bijis viņa acu priekšā.
es arī kļuvu par grāmatvedi, tāpēc ka mamma teica, ka tā ir tāda universāla profesija... Protams, nevar jau vainot mammu, varu vainot sevi, ka pati īsti nezināju, ko vēlos 100%. Un nav jau slikti, ka man ir bakalaurs ekonomikā- diezgan universāla izglītība, bet fakts tāds, ka šobrīd aktīvi domāju, ko mainīt?!
AtbildētDzēstMans tēvs laikam gribēja, lai es uz Fizmatiem eju. Laikam, jo man tajā laikā bija vienalga, īsti neklausījos. :D Jo mani vecāki tādu lietu kā filozofija vispār nezināja, un viņiem nebija ne jausmas, ko tur vispār māca. Vienīgi no vecvecākiem saņēmu atbalstu, un viņiem patika mana izvēle.
AtbildētDzēstVēlāk gan es tēvam teicu, ka filozofijā vieglāk "iebraukt" ir tieši tiem, kas padziļināti matemātiku mācījušies. Tāpēc paldies, ka viņš vidusskolā neatbalstīja manu vēlmi iet uz humanitāro klasi, bet gan uz matemātiķu klasi. :) Bez kārtīga loģiski matemātiskā pamata, filozofijā būtu grūti.