Bailes no dzīvniekiem, vai tās ir iemācītas?

Kad es pēdējo reizi redzēju čūsku?

Godīgi, tiešām neatceros, lai arī taču man čūskas, vispār - rāpuļi, patīk, un es pat gribu viņus redzēt, atšķirībā no citiem, kas iet uz mežu sēnēs, un lūdzas, kaut tik neredzētu nevienu čūsku, es lūdzu pretējo, nu takš varētu man ceļā šoreiz kāda patrāpīties. Zinu, zinu - tādi, kā es esam mazākumā. Bet šogad neesmu satikusi nevienu čūsku. Visi jau smej par mani, ka čūskas baidās no manis, jo es viņas gribu noķert, viņas nebaidās no tiem cilvēkiem, kas paniski baidās no čūskām, pat no zariņiem, kas no tāluma izskatās pēc čūskām. 

Spilgtāk palicis atmiņā Ernesta gaidīšanas laiks, kad, šķiet, rāpuļi man negrieza ceļu, tā teikt- lutināja mani. Bet varbūt arī tāpēc, ka grūtniecības laikā man vairāki cilvēki teica, ka nedrīkst rāpuļiem pieskarties. Esat dzirdējuši tādu māņticību? Man šķiet, ka tā tika uz līdzenas vietas izdomāta. Jo tad jau varētu pateikt, ka grūtniece vispār nevienai dzīvai radībai pieskarties nedrīkst. Ar ko krupis vai čūska atšķiras no suņa un kaķa? Visas ir dzīvas radības. Kaķi es varu paijāt, bet čūsku ne? Gaumes taču ir dažādas. Es ļoti labi saprotu paniskas bailes no čūskām. Man ilgu laiku bija paniskas bailes no suņiem, metu līkumu, un sirds sāka dauzīties, ja kāds svešs suns tomēr izdomā mani apošņāt. Brrr.... 

Bailes no suņiem varu vienkārši izskaidrot, ar pieredzi bērnībā. Bet kā lai izskaidro bailes no čūskām? Jo cik man nācies sastapties, no čūskām baidās pat cilvēki, kas nekad mūžā nav redzējuši čūsku. Vai šīs bailes ieaudzina kultūra?  Vecāki? Vai tas baiļu stāsts sakņojas Vecajā Derībā un čūskā, kas kārdināja Ievu?

Man ir jautāts - Vai tad es gribot, lai bērnu sakož čūska? Stulbs jautājums, ne? Es taču negribu arī, lai manu bērnu sakož suns! Vai tādu jautājumu uzdod vecākiem, kuriem patīk suņi? Nē!

Bērnam ir jāmāca piesardzība ar IKVIENU dzīvu radību! Kā attiecībās ar suni, tā arī ar čūskām. Bailes es negribētu iemācīt. 

Lai vai kā, Ernestu gaidot, pat vēl 6 un 7 mēnesī esmu uz vēdera līdusi pakaļ kādai ķirzaciņai vai čūskai. Noteikti sava artava šajā mīlestībā ir arī Darelam, kura grāmatas bērnībā apriju vienu pēc otras un sapņoju, ka varētu doties uz Āfriku čūsku medībās. Latviju nu nekādā ziņā nevarētu nosaukt par čūsku paradīzi, vai ne? (Jau bērnībā samierinājos, ka mājās man čūskas nekad nebūs.)  

Tomēr, ja vēlaties noķert čūsku, iesaku to darīt agrā pavasarī, aprīlī, maijā, kad zeme sāk uzsilt un čūskas ir tikko pamodušās, tad tās ir kūtrākas, un vieglāk var dabūt rokā. Ak jā, un par to smaku, ko čūska aizsargājoties atstāj uz rokām, pēc pusstundas tā pazūd. Nav ko satraukties. :)