Iemesls priekam!

Šodien braukāju pa Rīgu. Gaidot trolejbusu, man tā nosala kājas. Vaiii... Ziemas zābaki man vēl nav, esmu novilkusi līdz pēdējam to meklēšanu, tā nu varu vainot tikai sevi, ka sala kājas.

Vienu brīdi piefiksēju, ka domās ielaužas tāda kā žēlošanās, vai drīzāk - čīkstēšana, par to, ka auksti kājām.

Un tad es teicu STOP! Ko Tu, Ilze, dari? Ziniet, kāda doma mani pacēla spārnos?


Palīdzēja atslābt un pat mazliet sākt priecāties, ka salst kājas? - Varbūt to pat nevar nosaukt par domu, bet par atmiņām. Par atmiņām par šo vasaru.

Tā nu stāvēju pieturā un priecājos, ka ir ziema un ir auksti, nevis ir vasara un būtu +30 grādi, spīdētu saule. Lūk tad gan nezinu, kādu iemeslu priekam es varētu atrast un tad droši vien pie sevis pukotos, ka man tādā dienā kaut kur jābrauc ar trolejbusu. Karstumu nudien es nepanesu.

Tam priekam daudz nevajag! Vajag tikai nedaudz padomāt. Gluži kā Poliannas spēlē. Jūs taču atceraties to, vai ne? Spēle, kas māca priecāties un ikvienā skumjākā brīdī sameklēt vismaz vienu iemelsu, par ko varētu priecāties. (Seko citāts iz grāmatas...)

"Tā saucas "Atrodi par ko priecāties" vai vienkārši "Priecāšanās spēle"."

"Nu jau tu mels niekus. Kas tad tā par spēli?"

"Bet es tev saku, ka tā ir spēle. To man iemācīja tētis, un tā ir visjaukākā spēle pasaulē," Pollianna skaidroja. "Mēs to spēlējām jau tad, kad es vēl biju pavisam, pavisam maziņa. Vēlāk es to iemācīju labdarības biedrības dāmām, un arī viņas to spēlēja. Vismaz dažas no viņām."

"Nu tad pastāsti man arī par to spēli. Man gan jāatzīstas, ka es neko daudz no spēlēm nesaprotu." ..

"Mēs to sākām spēlēt tai reizē, kad baznīcas ziedojumu pakā es saņēmu... koka kruķus."

"Kruķus?"

"Jā, Nensij. Redzi, es ļoti gribēju lelli. Tētis viņiem bija par to aizrakstījis. Bet, kad ziedojumu paka bija pienākusi, tad izrādījās, ka tur nav nevienas pašas lelles. Un tad priekšsēdētājas kundze atrakstīja vēstuli tētim. Vēstulē bija teikts, ka nevienas lelles gan neesot, pat ne vismazītiņākās, toties esot tikpat kā nelietoti bērnu invalīdu kruķi. Tos mums arī atsūtīja. Varbūt noderēšot kādam nelaimīgam bērnam. No tās reizes arī viss sākās."

"Man gan jāteic, ka neredzu tur nekāda sakara ar spēlēm, un vispār neredzu tai visā nekādas jēgas,"
Nensija šķitās nedaudz sapīkusi.

"Jēga ir gan. Un tā ir šāda: vajadzīgs visā, pilnīgi visā, kas notiek, saskatīt kaut ko jauku, par ko varētu priecāties, " Pollianna nopietni paskaidroja. "Un tieši tad mēs to sākām, proti -mēs sākām ar kruķiem."

"Ak, kungs! Kas tad tur būtu ko priecāties, ja lelles vietā tev piedāvā koka kruķus!"

"Bet ir! Jā, ir gan, ir par ko priecāties!" viņa sajūsmināta klaigāja. "es gan arī no sākuma to neredzēju," viņa godīgi piemetināja. "Es nekādi nespēju to saskatīt, un tētim nekas cits neatlika, kā pateikt man priekšā."

"Labi, tad varbūt tu man arī pateiksi priekšā?"

"Nu tad klausies! Par kruķiem jāpriecājas tāpēc, ka TIE TEV NAV VAJADZĪGI!" Pollianna triumfēdama pavēstīja. "Tagad tu redzi, cik tas ir vienkārši."

"Jā.. kaut ko tik ērmīgu es savu mūžu nebūtu varējusi iedomāties," Nensija iztrūkusies vērās Polliannā, juzdama, ka acīs nez kāpēc kāpj asaras.

"Tur nav nekā ērmīga. Tas ir ļoti jauki. un kopš tā laika mēs to spēlējam. Jo lielāki sarūgtinājumi, jo sirsnīgāk jācenšas tajos uzmeklēt kaut ko jauku. Un, jo grūtāk ir ko jauku atrast, jo lielāks prieks, ka to atrast ir izdevies, tikai... tikai dažreiz tas ir pārāk grūti. Kā tad, kad tētis aizgāja dzīvot debesīs, un es paliku pavisam viena."