Laime

Ir daudz un dažādu pasaku par laimi, par to kā Laime iet pie cilvēkiem, gribot noskaidrot, kas viņiem trūkst pilnīgai laimei... hmm... pilnīgai laimei... Vai Jūs kaut kam tādam ticat? Ja pie manis kāds atnāktu un prasītu, kas man pietrūkst laimei, es atbildētu - Nekā.

Protams, ir lietas, kuras man ir ļoti svarīgas, un tur kaut kas ir sagājis šķērsām, vai arī ir kaut kas, pēc kā es ļoti ilgojos. Bet vai tas ietekmē manu spēju būt laimīgai? Laime taču neslēpjas pasaulē, materiālajās lietās, tā ir sajūta, kura slēpjas mūsos, un kuras pavēlnieki esam tikai mēs.

Ir viena pasaka, kuru man mamma atstāstīja samērā nesen un kuru aizmirst nu vairs nespēju, ik pa laikam sanāk par to aizdomāties.

Pasaka ir par to, ka Laimīte pazaudēja savu bērniņu (ja pasakas analizētu, varētu jautāt - kā tas vispār bij iespējams, bet pasakās nejautā, tā vienkārši notika), un kopš tās dienas Viņa staigā pa pasauli, savu bērniņu meklējot. Laimei, lai viņa labāk redzētu, nav divas acis vien, bet trešā acs, kas atrodas galvas vidū - ar to viņa redz PA ĪSTAM... Tā nu viņa staigā pa pasauli jau gadiem, ik pa laikam viņai šķiet, ka viņa ir ieraudzījusi savu bērniņu, priecīga viņa pie tā piesteidzas, paceļ uz rokām augšā, lai ar trešo aci varētu apskatīt, bet sapratusi, ka tas nav viņas bērniņš, viņa to uzreiz arī nolaiž atpakaļ uz zemes, un iet tālāk.

Tāpēc Cilvēka laimes brīži ir tik īsi.. tomēr reizē TĀDS pacēlums, ka liekas, ka Tu lido. Laime nav pastāvīgs stāvoklis, kuru sasniedzot, iemācoties, vari tajā arī palikt, vai kuru var iegūt, apmaiņā pret kaut ko. Tie ir mirkļi. Mirkļi, kurus vari izbaudīt, bet, ja labi grib, var arī ignorēt un koncentrēties tikai uz negatīvo.

Tad nu tā.. ja man jārunā par sevi un laimi.... tad man gribētos teikt, ka Laimes māte ļoti bieži mani notur par savu pazudušo bērniņu. :)

Laime ir kā dāvana, kā buča uz vaiga, kas kādu laiku vēl ir sajūtama, līdz izgaist. Bet ne jau ar skumjām. Protams, brīžos, kad visas problēmas gāžas pāri, ir kā ir, bet šis laimes pacēlums ir tik dabisks, gluži kā adrenalīns. Kuru var iemācīties nedaudz kontrolēt, ar kā jau minēju iepriekš - spēju mirkli izbaudīt. Tik vien, kā jānomet čīkstētāja un pesimista čaula. Un jābauda.

Ir tik daudz dažādu sīkumu ikdienā, kas sniedz man šos laimes mirkļus. Ir dienas, kad to ir vairāk.. Mjā... Ir arī melnās dienas. Un tām par spīti es gribu apgalvot - es esmu laimīga.

Aromterapija dārzā

Agrā pavasarī, kad siltumnīcā piķēju garšaugu stādiņus, jau sapratu, .. labi, piķēšana pati par sevi man ļoti patīk, varētu stundām ņemties, bet mmm... kā smaržo garšaugi. Taisni brīnums, ka tādā mazā timiāna stādiņā, kas izdzinis vien pirmo lapiņu, jau ir tik spēcīgs aromāts. Nē, nu to, ka garšaugi smaržo, to protams es zināju.. Bet to, ka tik maziņš stādiņš jau nes visu auga aromātu, tas man bija pārsteigums.

Tikko izravēju dilles, un nospriedu, ka noteikti aromāts ir pie vainas tam, ka man patika to darīt. Es taču arī esmu no tām, kas kādreiz bērnībā un pusaudža gados zvērēja, ka NEKAD MŪŽĀ neravēs. Bet paskat, eju ravēt un kaifoju. Vietējā aromterapija, turklāt bez maksas, ja kāds vēlas, var nākt talkā, man vagu nav žēl. :) 

Karstuma plusi

Gribi negribi.. man kā karstumneizturīgajam cilvēkam šādā laikā mazliet piespiedu kārtā ir jācenšas domāt par karstuma plusiem. Sapņošana par sniegu īpaši nelīdz, tāpēc to atmetam, un domājam.. kas tad īsti labs ir karstumā. Ar mīnusu sarakstu, protams, ietu vieglāk :D kaut vai sākot ar to, ka viss sastādītais kalst ārā, puķes siltumnīcās cepas nost, bet par negatīvo nevajag domāt. Jādomā pozitīvi, tāds šovasar likums. Tāds ir dzīves likums.

Karstuma plusi.

1. Alus garšo nenormāli labi. Visu ziemu pat negribējās, un ja godīgi - pat negaršoja, bet tagad vasaras karstajās dienās, pudeli jāiemet uz pusstundu saldētavā.. mmmm...

2. Ūdens ezeros ir silts. Interesanti, vai jūrā arī? Būs jāpierunā vīrs, ka vienu vakaru jāaizšauj pēc darba līdz jūrai, jāpārbauda. Tas īstenībā ir viens no milzīgākajiem plusiem karstumā, ka ūdens ir patīkamā veldzējošā temperatūrā un peldēties ir tīrā bauda.

3. Vakari pēc karstām dienām ir pasakaini, temperatūra ideāla (naktis vispār kā tādas, kad noslīdz zem 20 grādiem). Tikai jāizdomā, kā odus atbaidīt. Jāmeklē tā ierīce makšķernieku veikalos. Kad odu problēma būs atrisināta, o, tad būs kaifs.

4.  Negaiss. Mmmm... Tā ir viena fantatiska dabas stihija. Kad Tu no malas vēro un apzinies savu niecīgumu un dabas varenumu. Jā... Loģiski tikai būtu, ka pēc liela karstuma sekotu negaiss, un to es gaidu. Tā dēļ varētu pieciest karstās dienas. Ja vien pēc tam gan man, gan maniem dārzeņiem tiek veldze.

5. Laistīšanās ar ūdeni. Te tik spilgtā atmiņā aina no bērnības, kad mums bļodās ļāva saliet ūdeni, un bija jāgaida, kad tas uzsils un atļaus mums laistīties. Visjautrākā rotaļa. Tagad laistot puķes, Ernests nāk prasa, lai uzlej uz kājām, paiet tālāk un prasa, lai uztaisu lietutiņu. :)

Hmmm. tik vien? Nē, noteikti jābūt vēl kādam plusam. Palīdziet izdomāt. Palīdziet pārciest karstumu.

Odu ēdāji, atsaucieties!

Jūs gan jau arī dzīvojiet ar domu, ka dabā viss ir kā vajag. Katrs sīkākais kukainītis, katrs zāles stiebriņš ir ļoti nozīmīgs kādā, vārdā nenosaucamā, ķēdē, bet kuras noteikti nebūtu arī mēs.

Un pilnīgi pašsaprotami.. es ticu arī Jūs, tik skaistā vasaras vakarā, kāds ir šovakar, sēžat un gudrojat, kāpēc pasaulē ir nepieciešams tik daudz odu. Jā, jā, zinu, tie ir nepieciešami kā barība citām dzīvām būtnēm. Bet vai šo citu dzīvo būtņu nav pārāk maz? Vai tiešām šobrīd pastāv līdzsvars? Atceroties, cik daudzas sugas (tiesa, tas gan vairāk skar Āfrikas dzīvniekus) izmirst.. Kaut kas man teica, ka arī stirnas pie mums izmirst, un vardes pasaulē izmirst, nemaz nerunājot par bitēm, kuru izzušanas skaitļi ir katastrofāli. Vai odi netaisās iet pie visiem velliem? Kur šie tik dzīvelīgi? Kāpēc tīģeriem Dabas māte nav devusi šito izdzīvošanas instinktu?

Šovakar man liekas, ka mežs ir sauss, katru dienu kāda lapsa ceļmalā sabraukta, stirnām šī ziema esot bijusi letāla, un nu - vienīgais odu iztikas līdzeklis ir palicis - Cilvēks. Tad nu saturies, Cilvēk, ods grib ēst un pabarot savu droši vien nesaskaitāmo ģimenīti arīdzan.

Šovakar lepni sazieķējos ar pretodu līdzekli, kas saucas Odiņš. Ar tik lielām, jā, jā, arī naivām cerībām izgāju ārā, cerot izbaudīt šo tik fantastisko vakaru, par kuru visu dienu domāju, un kurš mani tajā karstumā uzturēja pie dzīvības... Un še tev. Ne minūte nepagāja, un odu armija klāt. Juris saka, lai es ignorējot. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Man ir ne tikai garšīgākas asinis, bet arī alerģija pret tiem kodumiem. Metas pumpas, niez.. Brrrr..

Tā nu sēžu istabā, cerot, ka tomēr pastāv kāds odu aizbaidīšanas līdzeklis, kurš darbojas, un kuru es pavisam drīz atklāšu.

Meža zemenītes

Kuram gan negaršo meža zemenes? Mans sapnis ir uziet mežā tādu pleķīti, no kura var 10 litrus nolasīt... Kas tā būtu par baudu! Iedomājieties... Kādreiz nezināju, ka tik daudz meža zemenes vispār vienuviet var augt. Parasti tikai pa saujām vien, labi ja puslitriņu izdevās pielasīt, bet kad iepazinos ar vīru, uzzināju, ka viņa vecāki ir tādas vietas uzgājuši.. Tikai viņi vienmēr tās ogas pārdod, paši neēd. Es gan nezinu, vai es tā spētu. Parastās zemenes varbūt varētu pārdot.. bet meža zemenes! Piebāztu pilnu saldētavu, savārītu ievārījumu, kompotu un saēstos svaigā veidā tā, ka vairāk negribas (vai tas maz ir iespējams?)

Skat, te man viena pagājušās vasaras recepte - tiramisu, ar meža zemenītēm, protams..

Par meža zemenēm runājot, pagājušo gadu eksperimentālos nolūkos savācu sēklas. No īstām meža zemenēm. Martā iesēju kastītē, bet pēc mēneša, kad tā arī pilnībā nekas nebija uzdīdzis, ņēmu un turpat kastītē izpiķēju salātu stādiņus. Nebija jau arī nekādas garantijas, ka tās zemenes izdīgs. Bet, kad salāti bija saņēmušies - skat, no zemes spraucas ārā arī zemenītes. Visa kastītes apakša vienos mazos zemeņu stādiņos. Ņēmu tos ārā, priecādamās, ka tomēr izdīga manis vāktās sēklas, un sastādīju citā kastītē, lai aug. Un aug tie smuki. Tikai tagad gudroju, ko lai iesāk, man ir viena kastīte, kurā ir hmm... apmēram 100 stādiņi, un kuri jau dzen stīgas un grib izplesties, bet kur lai tos stāda? Vajag jau tādu vietu, kur nezāles neaugtu. Meža zemenītēm taču patīk saulaini izcirtumi. Bet man tādas vietas nav. Vīram nav laika lai arī uzraktu.. Bet nedēļas laikā esmu apņēmusies atrast zemenītēm vietu un iestādīt tās. Un tad atliek tikai turēt īkšķus, lai mans eksperiments arī veiksmīgs būtu turpmāk. Iespējams, ka meža zemenes, tāpat kā parastās zemenes, pirmajā gadā īpaši ražīgas nav, tāpēc šogad jau vēl neceru uz meža zemenītēm, bet nākamgad gan būtu forši, un ja vēl viņas pašas plestos plašumā.. :) Jāpērk LIELA saldētava. :)

Tādā laikā pat suni nedzen ārā :D

Nu gan karstums ārā, ne? Vēl pāris dienas atpakaļ naktīs gāja termometra stabiņš zem nulles un nācās celties pa nakti, lai kurinātu siltumnīcas un puķes nenosaltu, bet tagad gandrīz vai nezini, kur lai glābjas, cik karsts ārā. Katrā ziņā, siltumnīcās pastrādāt nav iespējams.

Izklājām plēvi un uzvilkām kūdras maisu uz tās, bet kokiem lapas tik niecīgas, nekādu dižo ēnu nesameklēsi. Izvēle netiek piedāvāta. Cepies vai sēdi istabā.

Tādā laikā taču pat suni nedzen ārā, ne? :D Labi, labi, zinu - šo teicienu gan attiecina uz kārtīgu lietusgāzi, BET - kāpēc lai to neteiktu arī tagad? Vismaz mūsējie suņi abi divi meklē ēnu, kur piemesties. Saulē neviens neguļ. Tāpēc arī es melotriju piķēšanu atlikšu uz vakara pusi, kad saule būs tuvāk horizontam noslīdējusi.

Nevar būt briesmīgāks vīrietis par..

... nevarīgu vīrieti.

Tā, tagad katrs var pārprāst, kā vēlas, bet tas, ko es gribēju ar šiem vārdiem teikt - lai kādas būtu rakstura īpašības vai netikumi (šajā aspektā viss noslēpums ir spējā sadzīvot ar otru), tas, ko es patiesi nevar ciest ir - ja vīrietis nespēj par sevi parūpēties - nespēj sev uztaisīt ēst, tas esot jādara sievietei, nespēj izslaucīt istabu, tas ir sieviešu darbs, nespēj aiziet pie ārsta, jo tie šarlatāni jau tāpat neko nejēdz, nespēj izmazgāt savas drēbes, jo tas taču arī ir sieviešu darbs. (Par to, ka vīrietis uzskata, ka nav jāmazgājas, un ka tualetē nav jānolaiž ūdens, jo tā vajagot taupīt ūdeni, nu.. tā ir vēl nākamā pakāpe. Kad tādus stāstus dzirdu (un diemžēl ir pat nācies redzēt) mute paliek vaļā, jo negribas ticēt..)

Vispār jau šī nevarība un mūžīgā gaidīšana, lai cits aprūpē, lai cits izdara viņu vietā, ir ļoti kaitinoša ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm, tomēr manā pieredzē es laikam dzīvē esmu tikai divas tādas būtnes sastapusi, tomēr.. hmmm.. ja par sieviešu nevarību iet runa, tad īstenībā tā ir vēl briesmīgāka, JO, ja šis manis pieminētais vīriešu tips neko nedara, lai arī noteikti visu spētu izdarīt, tikai tāpēc, ka tas esot sieviešu pienākums, tad sieviete nedara tikai tāpēc, ka ir slinka un kā parazīts gaida, kad cits izdarīs visu viņas vietā. Vismaz tā pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka slinkums ir briesmīgāks par spītu.

Bet kurš tad vainīgs? Jā, MILZĪGA vaina ir gan vecākiem, gan sievietēm, kuras ir tos vīriešus (cilvēkus vispār) pieradinājušas, ka viss tiks izdarīts, pēc teorijas "kādam noteikti ātrāk apriebsies tā miskaste apkārt", tikai pilnīgi aiz kadra ir palicis tāds fakts, ka cilvēks, kuram vienmēr apriebjas bardaks ātrāk, reiz var neizturēt un pateikt "sveiki". (Es nekad negribētu otram dot padomus attiecībās, bet atzīšos ļoti bieži dzirdot par tādiem vīriešiem nodomāju - nu ko Tu auklējies! Tā nekas nemainīsies, un vispār, ja godīgi, ja pieaudzis cilvēks piekopj tik parazītisku dzīvesveidu, es neticu, ka kādreiz viņš mainīsies.)
Jā apkārtējo vaina tā ir, bet pieaudzis cilvēks par visu ir atbildīgs pats. Labi, audzināšanā savlaik ir ielaistas kādas kļūdas, bet tieši tāpēc jau ir galva uz pleciem, lai tās atkostu un saprastu, kas lietas labā ir jāmaina. Diezgan dīvaini manuprāt ir gaidīt, ka sieva nu būs kā mamma, kas visu vāks un mazgās un pienesīs ēst. Bet ja paklausās, kas notiek apkārt (un mazās pilsētās esot, diezgan daudz var dzirdēt) - šķiet vārds "sieva" ļoti daudziem ir sinomīms "mammai" ar vienu nebūtisku piedevu :D - gultu.

Tā lūk. Sēžu un punktu likdama priecājos, ka manas dzīves vīrieši visi par sevi māk parūpēties paši. Tādus taču arī gribas palutināt. :)

Nevienam nevajag manu e-talonu

Divi varinanti. Vai nu cilvēki ir iebiedēti, vai es atbaidoša. Tā kā otro variantu atmetu jau pašā iesākumā, paliek tikai pirmais. Cilvēki ir iebiedēti.

Pāris dienas atpakaļ biju Rīgā. Nopirku e-talonu 24 stundām, jo vajadzēja daudz braukāt, un pēcpusdienā, kad izkāpu no pēdējā sabiedriskā transporta, gribēju to atdot kādam, lai izmanto. NEVIENS NEŅĒMA. Pat cilvēks, kurš kioskā pērk 5 braucienu e-talonu, neņēma, saka, ka viņam jau reku esot. Es mēģināju vēl teikt nu jā, to Jūs varat tērēt pēc tam, tagad paņemiet šo un izmantojiet, man vairs nevajag. Nē, neņēma. Un iekāpa tramvajā.

Kad vēl sešiem cilvēkiem, kas stāvēja pieturā mēģināju piedāvāt, lai paņem, neviens neņēma, un es jau sāku justies stulbi. Taču ne jau man no tā labums. Vienkārši gribēju atdot, jo pati vienreiz tā esmu saņēmusi e-talonu no pilnīgi sveša cilvēka.

Gāju prom un domāju, pretī tieši nāk čigānu pāris, no kuriem visi izvairās, vai tad es šodien līdzinos uzbāzīgam čigānam?

Beigās vienā autobusu pieturā atstāju e-talonu uz soliņa. Varbūt tiešām cilvēkam labāk patīk paņemt no zemes, nekā no svešām rokām. Tā viņš nejūtas nevienam neko parādā, jo atrasts jau nav zagts.
Bet ja to mēģinātu uzskatīt par dāvanu? Nu.. iedomājos, varbūt cilvēki neņēma, jo domāja, ka nu būs ko parādā, vai ka es varbūt prasīšu viņiem samaksāt, līdz ko viņi pieskarsies manam e-talonam (tiešām netieku gudra). Zinu diezgan daudzus cilvēkus, kas jūtas ļoti neērti pieņemot dāvanas jau no pazīstamiem vien, viņiem uzreiz šķiet, ka ir parādā, ka jādāvina kas pretī. Bet tā taču ir dāvanas būtība - tā ir nesavtīga, tā ir kā labs darbs, par ko samaksu neprasa, bet kas rada prieku. Un e-talona atdošana vai tad nebūtu viens no tādiem labiem darbiem? Vienkāršs Paldies, un viss ir līdzsvarā.

(Tā vien šķiet, ka tiešām masveidā cilvēkos Latvijā ir sastopama tāda rīcība - ja man nevajag, iznīcināšu tā, lai netiek nevienam citam...)

Tomēr jāsaka, nākamreiz, kad es pa Rīgu braukāšu ar 24 stundu e-talonu, es labi padomāšu, vai piedāvāt to citiem vai nē. Jo tā sajūta, kad visi atsaka un uzreiz izvairās, nu nav nekāda patīkamā. (Gandrīz vai paduses jāosta, bet nē, nu nesmirdu es. Varbūt vienīgi visiem aizdomīga likās mana lielā iepirkumu taša. Man bija soma un auduma kulīte, biju tirgū, riekstus sapirku. Varbūt cilvēkiem nepatīk, ja ir lielas tašas. Viņi ir iebaidīti, ka nu es no tām vilkšu sazin ko ārā un likšu pirkt.)

Caurcaurēm fiziski

Mūsu dzīves lielie notikumi ir caurcaurēm fiziski. Dzemdības. Sekss. Cīņa. Nāve.

Gar mūsu prāta logu nāves brīdī nenozibēs ne zeja, ne mūzika, ne dižgaru domas. Mēs atcerēsimies tikai tos brīžus, kad jutām, kā dzied ķermeņa audi. Asiņaini. Juceklīgi. Ekstātiski. 

*citāts iz grāmatas, ko tagad lasu, un ko gribēju izcelt. Nataša Mosterte "Sargātāja".

Absolūts cūcības likums

Kāpēc vārds "cūka" ir ieguvis tādu tā kā netīrības, un pat neveiksmes nozīmi? Cūka taču ir apburošs dzīvnieks, tagad pat cilvēki suņu un kaķu vietā izvēlas dzīvot kopā ar cūku.  Paskatiet šo bildi! Vai nav mīļi?

(pigofknowledge.blogspot.com)

Atbrīvoties no liekā

Vienmēr visos "vieglākas dzīves dzīvošanas" un tamlīdzīgos padomos noteikti būs punkts - atbrīvoties no visa liekā vai atbrīvoties no lietām, kuras neizmantojat.

Neuzsverot nacionalitāti, kaut gan pilnīgi loģiski, kad es saku Cilvēks, es vairāk vai mazāk tomēr domāju Latvietis, tā iemesla dēļ, ka pati esmu latviete - vai Cilvēks vispār ir spējīgs to īstenot? Ja vien viņam ir vieta, kur Krāt, viņš to darīs, kaut ko neizmetīs ar domu, ka "ja nu kādreiz noder". Vai, cik pazīstami tas ir.

Es gan pēdējos gados šādu taktiku nepiekopju tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man nav vietas apaugt ar mantām. Un atceros savu vidusskolas laika tīrīšanu, kad atvilktnes nemaz nešķiroju, ja gadu nav aiztiktas, tātad viss pa taisno miskastē, un TIK daudz brīvas vietas paliek! Hroniskie krājēji mani nesaprata, kā es varu izsviest kaut ko ārā, nemaz nepaskatoties, kas tas ir. Bet, mīļie, ja jau man to veselu gadu nav vajadzējis, vai tad tas var būt kaut kas svarīgs?

Apaugt ar mantām.. No vienas puses es apbrīnoju tos cilvēkus, kuru mājās var atrast nu visu ko, visādus niekus. Ak, cik reizes es pati neesmu domājusi, ka varbūt tagad noderētu šis un tas, ko pirms laba laika izmetu ārā. Bet nu kā ir, tā ir. Man laikam patīk tukšums. Kaut gan.. kāds nu tukšums. Apaugšanas bacilis ir skāris arī mani, tikai savādākā veidā.

Man šķiet, ar mantām es apaugt nevaru. Ar grāmatām gan. : D Brīžiem domāju, tie cilvēki, kuri nelasa grāmatas, viņiem taču vispār vajadzētu būt tā, ka visu iedzīvi var satilpināt vienā koferī un doties, kur acis rāda. Ne? Ja grāmatas atstājam aiz iekavām, tad pārējo iedzīvi es varētu, protams, mazliet pašķirojot, nēsāt sev līdzi kā gliemezis uz muguras. Bet tās grāmatas... Tās ir smagas un tās tik vairojas un vairojas. Cilvēks ar bibliotēku nevar sakravāt savu iedzīvi un pamest visu.

Bet apaugšana ar grāmatām nevar būt liekais. Bet ja aizdomājas, ka citam cilvēkam papīrs un pogas ir svarīgas... tad jau vispār kā var runāt par lieko Absolūtā nozīmē? Katram savs. Jau atkal.

Tomēr izmest kaut ko lieku, atbrīvot telpu Tukšumam, atbrīvot telpu kaut kam jaunam - tas ir relaksējoši. :)

Zaļš paklājs siltumnīcā

Pie mums pat ar stundām kļūst zaļāks ;)

Dižā doma

Ja cilvēks spēj sadzīvot ar sevi, tad jau viss ir kārtībā, ne? Pat tad, ja citi apkārt nevar nekādi saprast, kā cilvēks tā var dzīvot, un vai viņam maz sirdsapziņa ir, par kauna sajūtu nemaz nerunājot... Ja vēl būtu kāda visoārēja dogma par to, kas ir labi un kas slikti, tad varētu strīdēties. Ja būtu modelis - ko nozīmē dzīvot pareizi. Jā, jā, senie grieķi to zināja, kas ir dzīvošanas vērta dzīve, bet viņi to zināja arī tieši pateicoties tādiem gadījumiem, tādām dzīvēm, ko nu grūti ierindot pie "dzīvošanas vērtām"... Vai tad ne? Bet ja cilvēks ir apmierināts ar savu eksistēšanu, viss ir vislabākajā kārtībā. Savas, personīgās mācības dzīvē mēs gūstam tad, kad tām ir īstais laiks. Otra ādā neielīdīsi. Tā tam būs būt. Ir jādzīvo sava dzīve, tā lai tā tiešām būtu dzīvošanas vērta. Un varbūt tikai dažreiz par labu nāk salīdzināt un padomāt, cik laimīgs/a patiesībā esi, jo apzinies to, kas Tev ir vērts.

Vecie labie gabali Nr.1

Svētdienas vakars, drēbju gludināšana. Nekas jauns. Tik šoreiz fonā ieslēdzu radio SWH, un tur Aerosmith! Tā labi un daudz. Kā es varēju par viņiem piemirst? Kad tā sāku domāt, sapratu, ka pēdējos piecus gadus laikam tikai vienu reizi esmu klausījusies Just Push Play. Nepiedodami.

Šodien drēbes gludinājās nemanot. (tas video ir nekāds, bet klausieties dziesmu fonā. :))

Lūk, tas ir juveliera darbs

Jūs taču pasīstat tādas puķes kā alises, vai ne? Pagājušā gada puķu bildēs nespēju tā uzreiz atrast alises, tāpēc pievienošu šādu paciņ-bildi. :) Skaistas, ne? Zied uz nebēdu..

Bet viss šis stāsts sākas ar mazu sēkliņu, pēč tam mazu dēstiņu, kuri jāizpiķē.. Un tas nu, mīļie, ir īsts juveliera darbs. Žēl, ka neiebāzu savu pirkstu bildē, lai redz, cik tā puķīte ir maziņa.. :)

Noteikumu pieņemšana

Nu gan diena. Krāsnis negrib kurēties kā nākas, no rīta atklāju, ka kāds iekļuvis manā e-pastā un izsūtījis visiem spamu. Bet nē, ar to nepietiek! Tikko sāku meklēt, ka man taču jāizdrukā viena pieteikuma anketa, ko man atsūtīja, un jāaizpilda līdz sestdienai, nevaru atrast. Nu nav. Sāku skatīties pa datumiem - pēdējo mēnešu sarakstes ir izdzēstas. Nu cūcība! Bet kur lai Tu, cilvēk, izgāz dusmas uz šo stulbo virtuālo pasauli? NEKUR. Tā teikt- ja pats gribi tajā atrasties un būt, tad pieņem spēles noteikumus - jebkurš var darīt jebko, ja vien tiek kaut kam klāt. Kā pieslēdz datoru globālajam tīklam, tā pieņem kā faktu, ka esi atvēris durvis. Un iekšā var nākt jebkurš, kurš vien to prot.

Dzīve vispār sastāv no noteikumu pieņemšanas un visas vilšanās, viss sašutums, kas daždien iet pāri malām, ir tikai un vienīgi tāpēc, ka esam bijuši naivi un cerējuši, ka noteikumi mūs neskars. Ka mēs kaut kā izlavīsimies cauri sveikā, ne zariņu nenolaužot. Bet tā nenotiek. Noteikumi skar visus, un tikai mūsu pašu interesēs ir spēt tos pieņemt, lai aiztaupītu liekas vilšanās un sarūgtinājumu. Bet vai Cilvēks to maz spēj? Pieņemt sabiedrības noteikumus, ar tiem samierināties? Cilvēks ir Cilvēks, un viņš gribēs radīt Savus noteikumus, gribēs dzīvot pasaulē, ko pats ir radījis. Nu.. Cilvēk, ko lai saka - lai Tev veicas! Nereāli, bet bez tā pasaule nekustēsies.

Šobrīd ir vērojama tendence - cilvēks pārāk bieži uzturas virtuālajā pasaulē. Jā, nesen šī ēra ir sākusies, un ir vilinoša, interesanta. Bet cik daudzi apzinās noteikumus? Es arī tikko pirmo reizi saskāros ar to, ka kāds ielaužas e-pastā, kāds manā vārdā sūta citiem vēstules un izdzēš manas sarakstes. Viens ir izlasīt Millenium trioģiju un saprast, ka esi kā uz delnas, bet otrs izjust kaut nedaudz uz savas ādas šo absolūto bezspēcību. Vai šī - nedrošība un mūžīgā atvērto durvju diena - nevarētu būt par iemeslu nākotnē, ka Cilvēks varētu pēc iespējas mazāk laika pavadīt pieslēdzies internetam? Nu tā, tīri domu eksperimentam.

Dzīve jau notiek Te. Pie manis.

Spamojam?

Pagājušo nedēļu lasīju, ka kāds ir iekļuvis vienā draugiem.lv kontā un sasūtījis visiem spamu. Cilvēks sašutis, jo, protams, visi tagad dusmīgi uz tādu spamošanu, izslēguši viņu no domubiedru grupām... Atceros, kā nodomāju, ka draugi taču ir savējie, viņi jau nu uzreiz saprastu, ka tur kaut kas nav lāgā, ja cilvēks, kas nekad nav ar tādām lietām nodarbojies, nu visiem sūta bezsakarīgas vēstules. Kas tad tie par draugiem...

Bet HA! Šorīt atveru epastu un man divi ziņojumi, no kuriem viens no Swedbankas info - esam saņēmuši Jūsu vēstuli, atbilde būs tad un tad... KAS TAD NU? Neko neesmu uz swedbank sūtījusi, lasu tālāk - pirmkārt, izsūtīšanas laikā es saldi čučēju, un otrkārt - kas tas par stulbu tekstu??? (linkus noņēmu un neiesaku Jums kopēt un skatīties, kas tur īsti ir. Es pati to nedarīju, un šitādas vēstules nekad nelasu)

>Hi
>How are you?
>Just a couple of days ago we bought an Apple MacBook Pro MC024LL/Afrom ! this website www.sneee.com<http://www.sneee.com/>
>It is indeed a fantastic machine, though it will take some time to get used to the new system. Wireles mouse and keyboard. Nice design.
>and I love it. I paid $1260US all charges included the chose to use the Core 2 Duo but that's not all bad. This is a stable, cool running, capable processor. I use this mostly for work where stability, battery life, portability, and longevity are the most important things to me. I rarely play games. I especially like the backlit keyboard. if you want to get one.you can check it out .
>
>regards,
>Ilze Lipska

Uzreiz arī atklājās, ka viena draudzene ir saņēmusi šo tekstu uz savu e-pastu, un, protams, domāja, ka es esmu tā rakstītāja :D , tagad man ir aizdomas, ka to iespējams ir saņēmuši visi. Pilnīgi visi. :( Diemžēl. Vienīgais ko es vēl naivi ceru - ka ne visi uzreiz padomās, ka tā esmu es.

Bet nu par draugiem viena lieta - tie pajautātu, kas tas bija par ziņojumu, es varbūt mēģinātu taisnoties un paust savu sašutumu par šitādu cūcīgu rīcību, bet ko tādas iestādes kā banka padomās? Ja viņi ik pa laikam saņem, nu tad jau ignorēs arī manējo e-pastu. UUUU.... Un man taču adrešu grāmatā pilns ar e-pastiem, uz kuriem esmu rakstījusi, bet kuru īpašniekus vaigā nepazīstu. Njā, forši. Reklāma man nu ir pa pirmo - spamotāja.

Sekundārs, bet ne mazāk svarīgs jautājums, kas nu ir pacēlies virs horizonta - cik drošs ir mans gmail konts? Vai kāds tajā ir iekļuvis? Vai sūtīts no citurienes?

Mīlestība...

flickr.com

***
Man jautāja - kā es varu būt droša, ka esmu sastapusi savu mūža mīlestību. Nevaru, mīļie. Nevaru būt droša. Viss ko es varu, ir atdot sevi mirklim un priecāties par to, kā mana šī brīža mīlestība aug augumā. Par to gan es esmu droša.

Vēsturnieks un filozofs

vērsturnieks
sita filozofam
pa aci
bet netrāpīja
jo nezināja
    ka viss ir relatīvi
                     mainīgs.

P.S. Šķirstot 2004. gada pierakstu klades aprakstītās malas. :)

Tā glāze jau vienmēr ir pilna

Ļoti iepatikās ideja par to, ka glāze jau vienmēr ir pilna. Ziniet noteikti tos teicienus, ka pesimists pusglāzi uztver kā pustukšu, bet optimists par puspilnu. Nu kaut kā tā..

Bet tikpat labi var skatīties arī tā. Ir glāze, kurā līdz pusei ir ūdens, bet otra puse, tā tukšā, taču ir pilna ar gaisu. Kā gaiss, tā ūdens mūsu organismam ir vitāli nepieciešami. Kāpēc lai vienu lietu noniecinātu kā neeksistējošu?

Glāze nekad nebūs tukša. Un Tev nekad nebūs tā, ka nekā nav. Vienmēr domājam par to, kas mums ir dots, labi? Mūžīgie čīkstētāji riktīgi var krist uz nerviem, un arī pa muti norauties var, ja apkārtējiem apnīk.