Ziniet, ko es nekad neesmu varējusi saprast? Kad man pārmet, nu kā es tā labprātīgi gribējusi esot savu brīvību ierobežot. Kā? Nu ar bērniem, protams. Tagad es nevaru 5dienas vakarā pazust no mājas neplānoti, es nevarot vēl to un šito.
Bet velns parāvis, vai kādreiz es to varēju? Ja man bija piektdienas naktī jāstrādā, arī tad es teicu, ka nevaru nekut tikt! Ja jau runājam par ierobežošanu, tad jābūt godīgiem un jāatzīst, ka darbs ierobežo to brīvību dažreiz pat lielākā mērā nekā bērni, jo bērnus jau var atstāt pie kāda pieskatīšanai, vai arī paņemt līdzi.
Un vēl tāda maza nianse... ko ievēroju studiju gados, un ko tagad sajūtu pati - nez kāpēc tie cilvēki, kuriem ir bērni, spēj izdarīt vairāk. Labi, protams, gadās jau pa izņēmumam. Kā it visur. Bet kopumā ņemot, i motivācija ir lielāka, i plānošanas spējas labākas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru