Dižā doma

Ja cilvēks spēj sadzīvot ar sevi, tad jau viss ir kārtībā, ne? Pat tad, ja citi apkārt nevar nekādi saprast, kā cilvēks tā var dzīvot, un vai viņam maz sirdsapziņa ir, par kauna sajūtu nemaz nerunājot... Ja vēl būtu kāda visoārēja dogma par to, kas ir labi un kas slikti, tad varētu strīdēties. Ja būtu modelis - ko nozīmē dzīvot pareizi. Jā, jā, senie grieķi to zināja, kas ir dzīvošanas vērta dzīve, bet viņi to zināja arī tieši pateicoties tādiem gadījumiem, tādām dzīvēm, ko nu grūti ierindot pie "dzīvošanas vērtām"... Vai tad ne? Bet ja cilvēks ir apmierināts ar savu eksistēšanu, viss ir vislabākajā kārtībā. Savas, personīgās mācības dzīvē mēs gūstam tad, kad tām ir īstais laiks. Otra ādā neielīdīsi. Tā tam būs būt. Ir jādzīvo sava dzīve, tā lai tā tiešām būtu dzīvošanas vērta. Un varbūt tikai dažreiz par labu nāk salīdzināt un padomāt, cik laimīgs/a patiesībā esi, jo apzinies to, kas Tev ir vērts.